Rokoko laikmeta tērps. Tas asociējas ar Ludviķa XV laikmetu, un, mūsdienās vērojot
modes defilē, kas skaidri propagandē dekoratīvo formu trauslo smalkumu, maigos
pasteļtoņus un spilgti izteiktu erotismu, tikai speciālisti spēj novērtēt, cik auglīgas arī tagad ir XVIII gadsimtā Francijā radītās rokoko stila tradīcijas.
Rokoko kļuva par baroka stila spīdošu noslēgumu. XVIII gadsimts no iepriekšējā gadsimta pārmantoja īpašo estētisko izpratni, kas māksliniecisko gaumi liek pirmajā vietā. Ļoti labi par to ir pateicis Larošfuko: „Franči vairāk apvainojas par viņu gaumes, nevis prāta nopelšanu.”
Smalks, elegants, graciozs – tie ir šā laikmeta atslēgas vārdi. Tieši tolaik mākslas darbos vērojami centieni no dzīves aiziet fantāziju pasaulē, nodoties teatralizētām spēlēm, ļauties mītiskiem un pastorāliem sižetiem ar obligātu jutekliskuma pieskaņu. Maigie un liriskie Vato darbi sniedz ideālu priekšstatu par rokoko stilistisko veidolu un XVIII gadsimta franču aristokrātijas gaumi. Augstmaņu pārstāvji – cienījamas dāmas un kavalieri zīda tērpos ļoti eleganti bauda galantus svētkus un piknikus zaļās pļaviņās, pastaigājas pa parkiem un nododas mīlas rotaļām.
Pilnīgi dabiski, ka mākslinieks atspoguļoja savu laikabiedru gaumi apģērbu un modes izvēlē. Kā pretstats zināmai augstprātībai un svinīgumam, kas bija vērojams iepriekšējā gadsimta
tērpos, rodas stils, kam raksturīga koķeta grācija, sarežģīta rotaļāšanās ar dekoratīvajiem elementiem un audumu tekstūru. Lai gan to dēvē par „Ludviķa XV stilu”, atšķirībā no baroka tas nebija izteikts galma stils. Francijas galms, kas allaž bijis toņa noteicējs modē, piedāvāja intīmāku apģērbu stilu. Vēl nekad modernais tērps tik ļoti nebija atbildis dzīvesveidam, ko piekopa par galma aprindām plašāks franču aristokrātijas loks.
Šajā laikā pilnībā mainās krāsu gamma. Kolorītā dominē maigie toņi. Vispopulārākā ir baltās krāsas kombinācija ar gaišzilo krāsu, zaļās – ar sārto. Un visur neiztrūkstošs ir zelts. Iepriekšējā laikmeta tērpu milzīgais apjoms sarūk līdz dabiskajām cilvēka aprisēm, tos var valkāt ne tikai svētku zālēs.
Tajos laikos, kad par galveno tika uzskatīta izsmalcināta bauda un mīlestība, tērpa uzdevums bija uzsvērt sievietes skaistumu un akcentēt viņas dabiskos dotumus. Fantastiskais siluets un piegriezums vairāk nekā jebkad ir atkarīgs no tādiem elementiem kā korsete un panjē (svārku karkass).
Atbilstoši modei un etiķetes prasībām rokoko laikmetā korsetei bija dziļš izgriezums, kas gandrīz pilnībā atsedza krūtis, taču tās konstrukcijas uzdevums bija, paceļot un izvirzot krūtis uz priekšu, vienlaicīgi veidot stāju tā, lai viduklis būtu atliekts atpakaļ. Tā izskatās sieviete, kas apzinās savu vērtību: esmu skaista un drosmīga, bet reizē lepna un pašcieņas pilna. Kleitas augšdaļai ar dziļo izgriezumu atrastas tik ideālas proporcijas, ka gandrīz pilnībā atsegtās krūtis šķiet tiklas un bezķermeniskas. Svārku karkasiem (panjē) bija visdažādākā forma: gadsimta sākumā to aprises atgādināja zvanu, gadsimta vidū konstrukcija mainījās un ieguva trapeces veidolu. Tērpu meistari savus darinājumus piesātina ar valdzinošām detaļām.
Svārki priekšpusē nereti paliek pavērti, lai būtu redzamas apakšējās kleitas vieglās, gaisīgās rišas. Korsetei priekšējā daļā ir smails pagarinājums, ko rokoko laikmetā sauca par „ceļrādi uz prieku ieleju”, priekšstats par kuru tiek veidots ar plaša panjē palīdzību.
Rokoko laikmeta kleitas intriģē un vienlaikus rada distanci. Kuplie svārki, apslēpjot klēpi un
kājas, raisa iztēli. No otras puses, apjomīgā panjē uzdevums ir kalpot par barjeru, kas simbolizē sievietes nepieejamību. Svārki uz karkasa pamata veido vizuālu kontrastu ar atlasa kurpītē ieauto sievietes kājiņu, padarot to mazu un daiļu. Tas pats paņēmiens tiek izmantots piedurkņu traktējumā. Pie elkoņa piedurknes ir šauras, bet to galus veido brīnišķīgu mežģīņu kaskādes vai izšūtas auduma rišas, uzsverot kopto dāmu rociņu delnu un pirkstu
trauslumu.
Par modernu tiek uzskatīta daiļa fifi gūra ar šauriem pleciem, tievu vidukli un apaļīgiem gurniem. 40. un 50. gados, uz kuriem attiecas Longbī glezna, bija divas galvenās konstrukcijas. Viena no tām ir tā saucamā franču kleita ar „lidojošo” muguru, kur audums sakārtots dziļās vēdekļveida ielocēs. Otrajā konstrukcijā, kas bija raksturīga rokoko stila
uzplaukumam, seklas ieloces stiepjas līdz viduklim un uz muguras veido fasonšuves. Šo konstrukcijas tipu sauc par manto. Franču kleitas mugurpuse bija tik savdabīga, ka Vato savus modeļus gleznoja no mugurpuses, saglabājot mums iespēju savās gleznās pārliecināties par „lidojošo” ieloču skaistumu un izteiksmīgumu. Tās nosauktas mākslinieka vārdā un tērpu vēsturē vairāk pazīstamas kā „Vato ieloces”.
Rokoko laikmets tērpu vēsturi bagātinājis ar patiešām savdabīgiem izstrādājumiem, kas kļuvuši par augstas drēbnieku mākslas paraugiem. Viens no tiem ir marķīzes de Pompadūras zīda tērps. Karaļa pirmās favorītes kleita ir ne tikai bagātības un elegances etalons: tajā viss vedina domāt par burvīgām baudām. Smalka jo smalka zīda tafta ar akvareli atgādinošā zīmējuma šinē efektu, volāni, mākslīgie ziedi, sarežģīti izkārtotais dekors no smalkām, dārgām mežģīnēm. Tas viss kopā veido iespaidu, ka jūsu priekšā ir valdzinoša, jutekliska sieviete, ko nemāc nekādas rūpes.
Tā ar drēbnieku mākslas līdzekļiem rokoko laikmetā tika radīts maigs, gaisīgs, valdzinošs tēls, kas iemiesoja mūžīgo priekšstatu par pārlaicīgo sievišķību.
Nav grūti saprast, kāpēc šis stils ātri izplatījās, kalpoja par paraugu, tika kultivēts visos Eiropas galmos. Šo parādību var nosaukt par modi. Tomēr jau Balzaks teica: „Vienīgi muļķis
modē saskata tikai modi…” Francijā dzimušais atklājums ar savu dzīvesprieku, svētku noskaņojumu, bet, galvenais, ar harmoniskumu bija tik pievilcīgs, ka vienā mirklī kļuva par
visas XVIII gadsimta aristokrātiskās sabiedrības skaistuma etalonu.
Raksturīgi, ka pēdējā laikā mūsdienu dizaineri rokoko elementus tērpos izmanto aizvien plašāk.
