Kapteinis Molinē

Divdesmitā gadsimta 30. gados šis brits bija viens no visveiksmīgākajiem Parīzes modes māksliniekiem. Modes revolūciju laikā viņš izvēlējās zelta vidusceļu. Pie pieticīgā spartieša, kā viņu dēvēja, savu kārtu garā rindā gaidīja dāmas, kas vēlējās, lai viņu tērpi būtu oriģināli un reizē „pareizi”, tādi, kas nešokē un nav garlaicīgi. Un modelētājs veikli apvienoja aristokrātismu un labāko aprindu prasības, „vienkāršu” gaumi un nevainojamu eleganci.

Edward Molyneux

Edvards Molinē kopš agras bērnības sapņoja kļūt par mākslinieku. Viņš studēja mākslas vēsturi, apliecināja talantīga gleznotāja dotības, ilustrēja grāmatas un laikrakstus. Un dedzīgi zīmēja kleitu un tērpu skices. Divdesmitgadīgais Edvards 1911. gadā piedalījās konkursā, kurā iesniedza dāmu vakara tualetes uzmetumus. Konkursu rīkoja slavenais modes nams Lucille ar tā dibinātāju, pirmo sievieti kuturjē, Belle Epogue modes aizsācēju lēdiju Dafu Gordonu priekšgalā. Viena no pasažierēm, kas bija izglābusies 1912. gadā „Titānika” katastrofas laikā, Lusija Dafa Gordona stāvēja pie divdesmitā gadsimta modes pirmsākumiem.

Edward Molyneux
Edvards Molinē 1922.

Viņas modes nams izgatavoja un pārdeva aksesuārus, dāmu veļu, vakarkleitas, smaržas un kosmētiku (turklāt pusgadsimtu pirms tam, kad to pašu sāka darīt Kristiāns Diors). Lūk, šī neordinārā dāma ievēroja jauno cilvēku un novērtēja viņa spējas. Edvards ieguva konkursa galveno balvu – amatu modes namā Luceel. Vēl vairāk, Molinē talanta savaldzinātā lēdija Dafa Gordona par saviem līdzekļiem nosūtīja viņu uz Ņujorku mācīties, bet pēc kāda laika pārcēla uz Parīzes filiāli.

Edward Molyneux
Kleita. 1928

Modes namā Luceel Edvards Molinē strādāja par mākslinieku noformētāju un zīmēja tērpu skices. Bet sākās Pirmais pasaules karš, viņš britu armijas rindās devās uz fronti, uzdienējās līdz kapteinim. Pēc kara Edvards Molinē atgriezās Parīzē un 1919. gadā atvēra savu modes namu Molyneux (1918. gadā modes nams Lucille beidza pastāvēt, tā ka kapteinis Molinē nekļuva neuzticīgs tai, kura atklāja viņa modelētāja talantu). Pēc diviem gadiem (1921) Edvards apprecējās ar pazīstama politiķa, ilggadēja Britu Kolumbijas premjerministra Džeimsa Dansmjūera meitu. Tiesa, pēc gada laulība izjuka. Molinē apprecējās atkal.

Edward Molyneux
Pidžama. 20.gs. 20. gadi

Molinē aizrautīgi nodevās darbam. Viņš daudz zīmēja, radīja aizvien jaunus tērpus. Divdesmitajos gados mainījās viss – politika, ekonomika, māksla, tikumi, mode. Pirmais pasaules karš gluži kā robežlīnija dzīvi nošķīra divās daļās – „pirms” un „pēc”. Kļuva pilnīgi skaidrs: tā, kā bija „pirms”, vairs nebūs nekad. Tātad jāņem no dzīves viss, ko karš bija atņēmis! Radās izteiksmīgas, ugunīgas, ritmiskas dejas: čārlstons, balboa, šegs. Nekāda cienīguma un vijīguma! Nost ar Viktorijas laikmeta puritānismu! Kleitas kļuva īsākas, vidukļa līnija slīdēja uz leju, ap sieviešu kājām vijīgi šūpojās bārkstis… Spilgtas lūpas, cigarešu dūmi, skaļa mūzika, brīvais sekss… Vārdu sakot, emancipācija. Molinē, protams, sekoja tendencēm. Tomēr viņa fasoni bija mazliet pieticīgāki, ornamenti un raksti – nedaudz atturīgāki salīdzinājumā ar „trakajos gados” populārajiem. Viņš, kā jau brits, bija atturīgs, taču ne askētisks. Viņa drosmīgums bija smalks, bet brīvdomīgajām meitenēm domātās kleitas – elegantas.

Edward Molyneux
Tērps. 1930

Viņš 1925. gadā atvēra savu pirmo modes preču veikalu Kannās, bet pēc kāda laika arī veikalus Londonā un Biaricā. Tā Molinē sāka paplašināt sava nama ietekmes sfēru. Marka kļuva populāra. Edvards Molinē aktīvi attīstīja austrumu stilu. Un vispār trīsdesmitajos gados viņš, līdzīgi kā daudzi kolēģi, aizrāvās ar „historismu”. Tā sauca neoviktorijas stilu (neoromantismu). Viens no tā rašanās iemesliem bija lielās depresijas un Otrā pasaules kara neapzinātās gaidīšanas nomocīto cilvēku psiholoģiskais sasprindzinājums. Eiropā valdīja nomāktība un satraukums. Par „historisma” apoteozi kļuva divdesmitā gadsimta 37.-38. gads.

Edward Molyneux

Anglijā notika Džordža VI kronēšanas svinības, karaliskais laulātais pāris oficiālā vizītē apmeklēja Franciju. Britu modelētājs Normans Hārtnells ceremonijai sagatavoja tērpus Čārlza Frederika Vorta deviņpadsmitā gadsimta 60. gadu modeļu stilā. Kuplie krinolīni un korsetes iedvesmoja modelētājus – Parīzes kuturjē drosmīgi patapināja un citēja deviņpadsmitā gadsimta 60.-80. gadu cepures, vakarkleitas ar turnīrām un kupliem svārkiem. Modē nāca ilgu laiku aizmirstais samts. Kleitas ar kupliem svārkiem un savilktu vidukli atsauca atmiņā Viktorijas laikmetu (te nu bija nesen skandētais „Nost!”). Modernais siluets bija mainījies: sākot ar 1936. gadu, aktuālas kļuva kleitas ar uzsvērtu vidukli, paplatinātiem pleciem un kupliem, saīsinātiem svārkiem. Jāteic, ka aizraušanos ar „historismu” veicināja arī Holivudas filmas: „kamēliju dāma” ar Grētu Garbo galvenajā lomā, „Vējiem līdzi” ar Vivjenu Lī un Klārku Geiblu, citas lentes. Divdesmitā gadsimta 20. gadu nerātnās meitenes 30. gados nomainīja maigas, sievišķīgas būtnes.

Edward Molyneux
Tipisks Molinē tērps: šaura vakarkleita, kas viegli pasvītro figūru un papildināta ar bolero jaciņu, piegrieztu kā žakete.

Sekojot „historismam”, Molinē vienlaikus radīja arī savus neatkārtojamos modeļus. Slavenās Molyneux taisnās balta zīda vakarkleitas ar atkailinātu muguru un sudrabainu kažokādu uz pleciem kļuva par 30. gadu simbolu. Jāatzīmē, ka Molinē stils bija pretrunā ar viņa skolotājas Lusijas stilu. Lēdijai Gordonai patika rotas, krāšņa dekorativitāte, kas robežojās ar kiču, bet Molinē Parīzes modes pasaulē bija izslavēts kā pieticīgs spartietis. Kuturjē atteicās no jebkādiem rotājumiem un sludināja konstruktīvismu ar tā vienkāršajām formām, bet sarežģītajām struktūrām. Galvenās iezīmes, kas raksturo Molinē stilu, ir izteikts siluets, precīzs piegriezums un augsta darba kvalitāte.

Edward MolyneuxEdward MolyneuxEdward MolyneuxEdward Molyneux

Satriecošus panākumus Edvards guva 1934. gadā. Grieķijas princese Marina viņam pasūtīja kāzu kleitu un modernus aksesuārus laulībām ar Kentas hercogu. Tērps sacēla furoru. Uz viņa salonu plūda Eiropas muižniecība. Un kapteinis Molinē gan biklas jaunkundzes, gan prasībās stingras kundzes ietērpa romantiskās vakarkleitās ar paaugstinātu jostasvietu no maigiem audumiem pasteļtoņos. Viņš piedāvāja arī lietišķas dienas tualetes, kas ļoti atgādināja angļu kostīmus. Aristokrātija un kinozvaigznes, kas daudz ceļoja, labprāt pasūtīja tērpus pie kapteiņa: viņš prata sakomplektēt praktisku un elegantu garderobi. Viņš veidoja savus modeļus „neoklasicisma” stilā, dažkārt eksperimentēja ar austrumu motīviem, taču visi viņa modeļi izcēlās ar nevainojamu piegriezumu, bija eleganti atturīgi un savā vienkāršībā grezni. To visu kopā, atzīstot Molinē kā autoru, vēlāk nosauca par Deauville stilu.

Edward Molyneux
Mētelis. 1920.                       Kleita. 1939.                                      Kleita. 1930

Nosaukums tika dots arī par godu Dovilas pilsētai. Šis nelielai kūrorts Atlantijas okeāna piekrastē bija iemīļota franču aristokrātu (bet daudzas dāmas bija Molinē klientes) atpūtas vieta. Vietējā klimata un jūras ūdens ārstnieciskās īpašības tika atklātas jau deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē. Pēc hercoga Mornī, Napoleona III pusbrāļa, iniciatīvas te uzbūvēja pilsētiņu speciāli Parīzes aristokrātijai, lai tā iegūtu savrupu kūrortu, kur varētu peldēties, īpaši neciešot no saules, un demonstrēt savu bagātību. Stils Deauville iepatikās. Un kļuva par šika, taču nevis lietišķa un vakara saviesīgai dzīvei raksturīga, bet par dīka kūrvietas laiskuma šika sinonīmu. Jāteic, ka šajā kūrvietā līdz pat šim laikam prevalē Molinē iedibinātais stils: pasaulē nav otras tādas pludmales, kur vairums atpūtnieku sēž nevis peldbiksēs, bet slavenu dizaineru veidotos pludmales tērpos.

Edward Molyneux
Kleita. 1939

Jāatzīmē tas, ka Edvards Molinē piedāvāja ne tikai kleitas un uzvalkus, bet arī veļu, cepures, kažokādas izstrādājumus un smaržas. Visslavenākais aromāts ir Numero cinq („Numur pieci”). Fakts, ka jau bija smaržas Chanel № 5, kuturjē neuztrauca. Maigas jutekliskas kompozīcijas namam Molyneux veidoja Ilia Ermenidisa.

Edward Molyneux
Kleita. 1935

Otrā pasaules kara sākumā Edvards Molinē pārcēlās uz Londonu un aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā, piemēram, kļuva par vienu no Londonas modes dizaineru apvienotās biedrības organizatoriem. No sava modelētāja darba viņš atteicās. Bet drīz vien devās karā kājnieku sastāvā. Frontē Edvardu nopietni galvā ievainoja, viņš zaudēja aci. Pēc kara Molinē mēģināja atjaunot nama Molyneux darbu Parīzē. Bet diemžēl bijušo popularitāti sasniegt neizdevās. Tad, nama vadīšanu uzticējis Žakam Grifē, Edvards devās uz Jamaiku – zīmēt. Tikai pēc 15 gadiem viņš atgriezās Parīzē un atvēra modernu prêt-a-porter klases apģērbu studiju Studio Molyneux. Gatavo produkciju bija paredzēts pārdot Savienotajās Valstīs. Taču publika gan Eiropā, gan Amerikā uz Molinē novācijām reaģēja atturīgi. Nedz bijušā triumfa, nedz panākumu, nedz popularitātes nebija. Edvards Molinē modes pasauli atstāja 1969. gadā, bet studijas vadību nodeva savam brālēnam Džonam Tullisam.

Edward Molyneux

Edvards Molinē nomira 83 gadu vecumā 1974. gada 23. martā Montekarlo. Tagad zīmols Molyneux atkal ir populārs. Tiesa, tikai parfimērijā. Šīs markas aromāti ir greznās Dovilas elegances, 30. gadu Holivudas kinodīvu, spartiskā kapteiņa Molinē pasaules iemiesojums.

Edward Molyneux
Kleita. 1939
No Comments Yet

Comments are closed

MEDIA PARK LATVIJA
Ģertrūdes iela 20, Rīga
+371 67311333
mpb@mpb.lv

FOLLOW US ON