Stila dieviete Madlēna Vionē

Viņa nevainojami ģērbās pati un veidoja satriecošus tērpus savām laikabiedrēm. Viņas modeļus pazīst daudzi, bet vārdu atceras tikai retais. Slīpā diega piegriezuma karaliene, arhitekte starp drēbniekiem, greznās vienkāršības ģēnijs. Madlēna Vionē.

Madeleine Vionnet
Manekene Soņa modelī „Bareljefs”, kas nokopēts no dejojošās nimfas kleitas uz griestu frīzes Luvrā. Foto: Džordžs Hoiningens.

Viņa dzimusi trūcīgā nodokļu iekasētāja ģimenē 1876. gadā Šaijerā pie Buā. Sapņoja kļūt par tēlnieci, bija apveltīta ar dotībām matemātikā… Bet 11 gadu vecumā bija šuvējas palīdze. Kad apritēja 16, pārcēlās uz Parīzi, kur kļuva par moderna skrodera mācekli, 18 gados apprecējās. Drīz piedzima meitiņa, kas drīz vien nomira. Laulība izjuka. Madlēna devās uz Londonu, kur strādāja par veļas mazgātāju, pēc tam garīgo slimnieku ārstniecības iestādē par šuvēju, vēlāk pārgāja uz Keitas Reilijas ateljē, kur apkalpoja bagātās britu sievietes, kopējot Parīzes modeļus. Te viņa apguva piegriešanas tehniku un iemācījās virtuozi kopēt. Pēc kāzu tērpa pašūšanas Malboro hercoga līgavai kļuva slavena.

Madeleine Vionnet
Savus modeļus Madlēna Vionē radīja uz koka manekena.

Atgriezusies Parīzē, sāka strādāt māsu Kallo modes namā. „Ja nebūtu viņu, es turpinātu štancēt „fordus”, bet, pateicoties viņām, sāku izgatavot „rolsroisus”,” vēlāk atcerējās Madlēna. Kuturjē Žaks Dusē uzaicināja Vionē atjaunot veco kolekciju un modes namā izveidot „jauniešu” nodaļu. Tolaik Madlēna jau bija apguvusi prasmi slīpajā diegā piegriezt ne tikai atsevišķas detaļas, bet arī visu kleitu. Un bija nonākusi pie pārliecības, ka sievietes ķermeņa iekalšana stīvajās korsetēs ir noziegums. Tāpēc aicināja atteikties no tām un izveidoja kolekciju, kurā bija kleitas (to garums vēl nebija saīsināts), kas piegrieztas slīpajā diegā 45 grādu leņķī attiecībā pret auduma pamatni. Kleitas plūstoši ieskāva ķermeni. Lai neizjauktu harmoniju, Madlēna pieprasīja, lai modeles kleitas velk uz kaila ķermeņa. Izcēlās skandāls. Nedz Dusē, nedz sabiedrības „lauvenes” nepieņēma Madlēnas revolucionāros jaunievedumus. Toties tos īsteni novērtēja bohēmas un zemāku aprindu dāmas, kļūstot par modes nama Vionnet klientēm, ko viņa atvēra 1912. gadā. Taču sākās Pirmais pasaules karš, namu Parīzē, Rivolī ielā nācās slēgt. Madlēna devās uz Romu, lai studētu arhitektūras un mākslas vēsturi.

Viņai iepatikās antīkie tērpi. Vēlāk, balstoties uz senlaicīgo stilu, tika radītas daudzas kleitas ar ļoti sarežģītu drapējumu. Turklāt tās vienmēr saplūda ar sieviešu ķermeņa dabiskajām līnijām un neizskatījās smagnējas. Ar antīko noskaņu harmoniski saderēja arī izšuvumi, kas tika izvietoti tikai gar pamatdiegu, ļaujot audumam veidot plūstošu kritumu.

Madeleine Vionnet
Modele Vionē tērpā. 1924.

Nams Vionnet 1919. gadā atkal vēra savas durvis. Un sākās Vionē kundzes spīdošais kāpiens
augstās modes virsotnē. Viņas stils kļuva par elegances simbolu. Klientes jūsmoja par filigrāno piegriezumu un prasmīgo drapējumu (daudzi tā noslēpumi joprojām nav atminēti). Modes nams Vionnet saņēma veselus pasūtījumu kalnus (iespējams, arī tādēļ Madlēna izgudroja kleitas ar vienu šuvi, bet dažkārt arī bez nevienas šuves?). Modes nams Vionnet 1923. gadā pārcēlās uz Montēņa ielu. Darbnīcu un studiju interjeru skices bija zīmējuši Renē Laliks, Boriss Lakruā un Žoržs de Fērs (viņš veidoja slaveno frīzi ar figūrām antīkā stilā). Bet 1924. gadā viņa modes nama filiāli atvēra arī Ņujorkā.

Māksliniece nezīmēja skices, bet darbojās ar kniepadatām: gluži kā tēlniece veidoja modeļus, par pamatu izmantojot koka lelli, uz kuras kārtoja auduma gabalus. Viņa ietina manekenu audumā, drapēja to, panākot, lai drāna ideāli pieguļ. Vionē kundze uzskatīja, ka modes uzdevums ir pielāgoties ķermenim, nevis to „lauzt” atbilstoši dažkārt nežēlīgajiem modes noteikumiem. Vēl viens viņas jaunievedums ir ķīļi kleitas apakšmalā, kuri izjauca augšdaļas ģeometrisko konstrukciju. Tas radīja priekšstatu, ka modelim nav svara. Viņa ieviesa arī citas konstruktīvas novitātes: piemēram, iegriezumus pa apli un trijstūra veida ielaidumus. Pie viņas atklājumiem pieder tops ar divām aizmugurē pie kakla sasienamām lencītēm un kapucveida apkakle.

Madeleine Vionnet
Modele Vionē tērpā. 1924.

Šādai piegriešanas tehnikai bija vajadzīgi jauni materiāli, un Vionē pasūtīja neparasti platus (līdz diviem metriem) audumus. Taču svarīgs bija ne tikai platums, bet tas, lai audumi būtu plūstoši. Piegādātājs Bjančīni-Ferjē radīja Madlēnas vajadzībām tiem laikiem unikālu bāli sārtu krepu, kura sastāvā bija zīds un acetāts. Tas bija viens no pirmajiem sintētiskajiem materiāliem.

Vionnet kleitu piegriezums un apdare bija un joprojām ir neatkārtojami. Faktiski tos nevar nokopēt. Modelētājs Azedins Alaija vienas Vionē kleitas piegriezuma un uzbūves atšifrēšanai ziedoja veselu mēnesi. Bet 1935. gadā tapušās ziloņkaula krāsas auduma vakarkleitas noslēpumu neviens, izņemot viņu, tā arī nav atklājis.

Madeleine Vionnet
Kopš 1928.gada visi Vionē modeļi tika fotografēti trīsviru spoguļa priekšā, lai apliecinātu autorību „autortiesību albumos”.

Runājot par kopēšanu, jāteic, ka Madlēna, atceroties Keitu Reiliju, nolēma nodrošināties pret pakaļdarinājumiem un kārtējo reizi kļuva par pirmatklājēju. Katrai kleitai tika piešūta etiķete, uz kuras bija Madlēnas paraksts un… viņas īkšķa nospiedums. Katrs priekšmets, kas atstāja darbnīcu, tika apgādāts ar sērijas numuru. Īpašā sarakstā tika fiksēti tie, kam oficiāli bija atļauts modeļus kopēt. Pirms kleitas nosūtīšanas klientei viņa no trim pusēm tērpu fotografēja, bet attēlus ievietoja albumā. Madlēna 1952. gadā 75 albumus (ar klāt pievienotajiem zīmējumiem un citiem materiāliem) nodeva UFAC (UNION Franfaise des Arts
du Costume). Tiek uzskatīts, ka tieši Madlēnas Vionē kolekcija un viņas albumi lika pamatus Parīzes modes un tekstila muzejam. Madlēna bija pirmā, kas studijā rīkoja īstas fotosesijas, fotografējot modeles pie trīsdaļīga spoguļa vai uz antīko masku, kolonnu, drupu un citu senatnes liecību fona.

Madeleine Vionnet
Kopš 1928.gada visi Vionē modeļi tika fotografēti trīsviru spoguļa priekšā, lai apliecinātu autorību „autortiesību albumos”.

Vionē attieksme pret darbiniekiem bija ļoti nopietna, viņiem tika iekārtotas ērtas darba vietas, darbojās ēdnīca, bērnu silīte, bija pieejams ārsts un stomatologs. Madlēna piešķīra apmaksātus atvaļinājumus jau pirms tam, kad to paredzēja likums.

…Viņa sacīja: „Es nedomāju par modi. Es gluži vienkārši šuju kleitas.” Un veselus 20 gadus – līdz 1939. gadam, kad savu darbību beidza, bija toņa noteicēja modē. Stila dieviete no šīs pasaules šķīrās 1975. gadā, līdz gadsimta jubilejai nenodzīvojusi tikai gadu.

Madeleine Vionnet
Blūze, kas radīta no viengabala auduma, savu formu saglabāja tikai, pateicoties aizsietajai lentai.

Simtgadi nosvinēja viņas modes nams, kuru 2006. gadā atjaunoja zīmola radošā direktore Sofija Kokosalaki. Bet 2009. gadā mainījās ne tikai nama vadība, bet arī atrašanās vieta: Itālijas tekstilimpērijas Marzotto Group mantinieks Маttео Mardzoto kļuva par zīmola īpašnieku un Vionnet galveno mīti pārcēla uz Milānu. Modes namu Vionnet sāka vadīt dizainers Rodolfo Paglialunga, itāļu zīmola Prada radošais eksdirektors. Taču bijušo slavu marka tā arī neiemantoja. Simtgades priekšvakarā Vionnet ieguva jaunu īpašnieci – kazahu izcelsmes ietekmīgo britu biznesa lēdiju Gogu Aškenazi. Tagad viņai pieder 100 procenti kompānijas akciju. Gogas Aškenazi komandā jau ietilpst dizaineri, kas strādājuši Ungaro,
Dolce&Gabbana un Versace modes namos.

Madeleine Vionnet
Kleita no kolekcijas „Grieķu vāzes”, kas radīta pēc Luvrā atrodošās amforas gleznojuma
motīviem un ievērojamā Doma Lesāža izšuvuma fragments Vionē kleitai no kolekcijas „Grieķu vāzes”.
No Comments Yet

Comments are closed

MEDIA PARK LATVIJA
Ģertrūdes iela 20, Rīga
+371 67311333
mpb@mpb.lv

FOLLOW US ON