50. gadi: elegantā sievišķība

Mode vienmēr atgriežas. Arī mūsdienu mode atspoguļo tikai to, kas savulaik jau bijis izdomāts. Mūsdienu dizaineri smeļas iedvesmu no tā vai cita laikmeta stila. Šobrīd iedvesmas avots ir XX gadsimta 50. gadu sievišķība.

1950
Gan māte, gan sieva, gan modele

Pēc Otrā pasaules kara grūtībām un zaudējumiem, trūkuma pilnajiem pēckara gadiem, kas, protams, ietekmēja modes industriju, beidzot pavīdēja izeja no stingrās taupības režīma, radās cerības, ka būs labāk, un raisījās alkas pēc skaistuma un spilgtām krāsām. Un tas viss, pateicoties Kristiānam Dioram, kas ar savu leģendāro New look atgādināja, ka dāmas vēlas būt elegantas un sievišķīgas. Šo vēlmju liesmu uzpūta sieviešu žurnāli. Tie ieteica, deva padomus, rādīja, stāstīja… Sievietes no brīva prāta par savu Diktatoru izvēlējās Modi. Un labprāt tam pakļāvās.

1950
1. Pjērs Balmens                                                                                                  2. Balmain. 1957

Šis Diktators lika mainīt tērpus par godu katram dzīves notikumam, nevienam, pat (un īpaši!) vīram, nerādīties bez grima, bez manikīra un pedikīra. XX gadsimta 50. gados uz „mēles”, dāmu žurnālos, uz ielas un mājās valdīja New look. Topā bija siluets „smilšu pulkstenis” – tievs viduklis, nolaideni pleci, izceltas krūtis, apaļi gurni. Bet, ja daba, tēvs un māte ar modernu figūru nebija apveltījuši, palīgā nāca korsete, polsteri uz gurniem un krūšturos. Attiecībā uz sieviešu figūru tas bija komplimentārs laiks. Tika piedāvāti zvanveida un zīmuļveida svārki, īsas žaketes ar platu muguras daļu, ne visai gari taisna piegriezuma vai daļēji pieguloši mēteļi, ¾ garuma piedurknes, pie kurām katrā ziņā bija jāvelk cimdi…Vārdu sakot dāma bez cimdiem netika uzskatīta par pienācīgi apģērbtu. Tas bija arī korektu apkaklīšu, cepurīšu, frizūru saturošu zīda lakatu, lapsiņbriļļu laiks.

1950
1. Jean Desses. 1957.                                                                                          2. Givenchy. 1959.

Cepures augšdaļa pat tad, ja malas bija platas, allaž tika veidota maza. Brīžiem no cepures pāri bija palikusi tikai lenta vai ziedi. Ļoti populāra bija cepure ar nosaukumu „arbūza miza” (jeb meningītcepurīte). Ar to apsedza frizūru, ko veidoja šādi: augšdaļā no vienas auss līdz otrai ausij mati gludi, bet riņķī sprogas.

1950
1. Balmain. 1959         2. Jean Patou. 1957         3. Jacques Griffe. 1958          4. Jacques Fath. 1957.

Dāmu izskatam vienmēr – viesos, darbā, mājās – vajadzēja būt gluži kā modelēm, proti, nevainojamam. Spilgts grims – jau no paša rīta. Tā pamats bija sarkana lūpu krāsa, rūpīgi iezīmētas kontūrlīnijas un sārti vaigi. Tam visam krāsa netika žēlota. Bija svarīgi, lai visi redzētu: grims ir tāds pats aksesuārs kā somiņa vai cimdi. Spēkā bija vēl viens noteikums: ne soli ārpus mājas bez rotām. Pērļu virtene, strazu vai stikla pērlīšu kaklarota, ap kaklu ķēdīte, brošiņa. Mati sasieti „astē”, uzbužināti, lielās lokās krītoši vai sīki sacirtoti.

1950
Платье Babydoll. Balenciaga. 1958              2. Balenciaga. 1960                  3. Balenciaga. 1961.

Taču pamazām rafinētā sievišķība atkāpās (New look bija apnicis). XX gadsimta 50. gadu beigās korsetes pazuda, bet kopā ar tām – arī „lapsenes” viduklis. Aizmirstībai tika nodoti kuplie apakšsvārki. Modē nāca šauri gurni, diezgan plakanas krūtis, neizcelts viduklis. Pēc tam uzradās elegantie lietišķie Chanel kostīmiņi, kas kļuva par biroja stila klasiku, proti, tvīda kostīmiņi ar šauriem svārkiem, ar lentu apšūta žakete bez atlokiem un uzšūtām kabatām.

1950
1. Nina Ricci. 1959        2. Chanel. 1960           3. Madame Gres. 1961.          4. Roger Vivier. 1961.
Augstās modes romantiķis

Visa pasaule runāja par Dioru un viņa New look, taču informēti ļaudis zināja, ka īstais novators bija Kristobals Balensiaga. Fotogrāfs Sesils Bitons apgalvoja: „Viņš lika pamatus modes nākotnei.”

1950
Modes zīmējums. 1954.

Kristobals Balensiaga smēlās iedvesmu no renesanses, viduslaiku, XVIII un XIX gadsimta mākslas un pagātnes tērpu veidošanas tradīcijas sekmīgi pārcēla uz savu laiku un saviem modeļiem. Viņam patika izmantot korsetes, turnīras, sarežģītus apakšsvārkus, lielas smagas bantes. Viņš lieliski atbilda New look garam. Vēlāk to arī pilnveidoja. Viņš nedzinās pakaļ modei. Viņš pār to valdīja.

1950
1. Modeles. 1960                                                             2. un 3. Modeles. 1958.

Balensiaga spēlējās ar auduma tekstūrām, panākot saderību starp nesaderīgām lietām. Par hitu kļuva taftas apvienojums ar samtu, pateicoties viņam, modē nāca muarē, tvīds un buklē žaketēm un mēteļiem. Viņam nepatika pompoza apdare un bagātīgas detaļas, viņš faktiski neizmantoja audumus ar zīmējumiem un apdrukām. Viņa kolekcijas vienmēr bija atturīgas, lakoniskas un elegantas. Daudzi viņa veidotie tērpi bija gluži kā no Velaskēza un Goijas gleznām izkāpuši.

Balensiagas tērpi bija lieliski piemēroti svarīgiem notikumiem: īsie apmetņi, milzīgie volāni, trēni un drapējumi valkātājai kalpoja par savdabīgu „rāmi”.

Ikvienu sievieti Balensiaga uzskatīja par pievilcīgu un savos modeļos to uzsvēra. Un pat New
look „valdīšanas” ziedu laikos neizmantoja krūšu un gurnu polsterus, bet lietoja dažus savdabīgus paņēmienus. Piemēram, piedurkņu garumu saīsināja līdz trim ceturtdaļām, un, pateicoties tam, plaukstas pamatne izskatījās trauslāka.

1950
1. Modele punktainā kleitā                                                               2. Lucinda Londores. 1959.

Vai arī apkakli nedaudz attālināja no kakla, lai mazliet atkailinātu atslēgas kaulu, bet kakls līdz ar to izskatījās gleznaināks. Viņš nedaudz pacēla vidukļa līniju, un kājas vizuāli kļuva garākas, bet visa figūra – plastiskāka, sievišķīgāka. Ja kleita priekšpusē bija nedaudz īsāka nekā aizmugurē, potītes, kas tādējādi kļuva redzamas, izskatījās skaistākas.

Tieši viņš pirmo reizi radīja kleitu, kas priekšpusi pilnībā apsedza, bet muguru atkailināja. Viņš izdomāja kreklblūzes bez apkakles, žaketi ar platu un plandošu muguras daļu, apjomīgus apmetņus ar milzīgām kapucēm, balonkleitas, reglāna piedurknes, ieviesa modē šauras kleitas ar tunikām. Gan to laiku un mūsdienu kinozvaigznes, gan citas jaunkundzes un dāmas labprāt valkā kleitiņas Babydoll (šo īso peņuāru ar paaugstinātu vidukļa daļu un kupliem svārkiem demonstrēja Kerola Beikere 1956. gada filmā „Lellīte”).

1950
Modele. 1960.
Pārmaiņu laiks

50. gadu beigas bija krasu modes pārmaiņu laiks. Vieni augstās modes metri drudžaini turējās pie Kristiāna Diora slavenā New look, kas noteica toni aizvadītajā desmitgadē, citi, gluži tāpat kā modelētāju jaunā paaudze, tiecās mainīt šo grezno, bet pamatīgi apnikušo stilu, piedāvājot jaunas līnijas un risinājumus.

1950
1. Īvs Senlorāns. 1959 un                                                      2. Īvs Senlorāns ar modelēm. 1960.

Savukārt pats New look ciltstēvs, izcilais kuturjē, sajutis pārmaiņas, savā modes namā par asistentu uzaicināja deviņpadsmitgadīgo Īvu Senlorānu, jo uzticējās jaunā ģēnija gaumei un nojautai.

1950
Christian Dior. 1959.

Taisnības labad gan jāteic, ka Diors nebija vienīgais „jaunā veidola” radītājs. Kopā ar viņu idejas izstrādāja un pirmās kolekcijas izdomāja Pjērs Balmens. Tas notika laikā, kad viņi kopā strādāja Lisjēna Lelonga ateljē. Nākamie kuturjē satuvinājās un pat plānoja atvērt kopīgu ateljē. Taču Diors svārstījās, novilcināja laiku…

1950

Bet izlēmīgais Pjērs 1945. gadā atvēra savu modes namu Balmain un parādīja pirmo kolekciju. Publika bija sajūsmā: viņš bija atjaunojis vakartērpu šiku un greznību. Pjērs, gluži tāpat kā vēlāk Diors, piedāvāja kleitas new look stilā – tievs viduklis, kupli svārki. Bet atšķirībā no kolēģa Kristiāna viņš aktīvi izmantoja rokām darinātu dekoru, izšuvumus. Tāpēc Pjēru var nosaukt par „jaunā franču šika” autoru. Šis šiks tika spilgti iemiesots kolekcijā Jolie Madame („Mīļā kundze”). Svārki bija izšķērdīgi kupli, rotājumi bagātīgi.

1950
Christian Dior kolekcijas „Rudensziema 1959/60” modeļa skice.

Balmain tualetes bija dāsni izšūtas ar stikla pērlītēm, dārgakmeņiem, pērlēm, zeltu un bronzu. Līdztekus kuplām kleitām viņš piedāvāja smalkas šauras vakarkleitas un elegantus kostīmus, kas izcēla sievietes figūru. Krāsu gamma, ko veidoja maigi pasteļtoņi, bija aristokrātiska.

1950
Christian Dior. 1960

Bet atgriezīsimies pie Īva Senlorāna, kas XX gadsimta 50. gados pieņēma Diora uzaicinājumu un piedalījās kolekciju A, Y un H line veidošanā. Pēc Diora pēkšņās nāves 1957. gadā viņš leģendārā modes nama stūri pārņēma savās rokās. Jau drīz, 1958. gada ziemā, Lorāns parādīja kolekciju Trapeze („Trapece”). To uzņēma ar aplausiem, bet jauno modelētāju pasludināja par modes nama un franču modes tradīciju glābēju. Lorāns, apliecinot godu metra ideāliem, tos interpretēja jaunā, svaigā veidā. Pirmkārt, viņš atteicās no Dioram tradicionālā svārku garuma un to saīsināja, pietuvinot ceļgaliem. Tas vēl nebija anglietes Mērijas Kvantas izaicinošais mini, tomēr solis jaunā veidola virzienā tika sperts.

1950
Christian Dior. 1960

Otrkārt, Lorāns vienkāršoja un padarīja vieglāku pašu kleitu piegriezumu. Vēl gan bija palikušas savītās un spirālveida detaļas, bet tikai detaļas, nevis pamats. Un arī tas jau bija izrāviens. Jaunais pārmantotājs izmantoja uzliekamas detaļas: brošām līdzīgus ziedus, lielas kabatas. Apjomīgiem drapējumiem, daudzslāņainībai un spirālveida ielocēm vairs nebija vietas. Modes nams Dior to visu noraidīja. Treškārt, Lorāns „likvidēja” pašu galveno: „smilšu pulksteņa” vidukļus un siluetu. Vairums viņa modeļu atgādināja trapeci un burtu A, paplatinoties jau no piedurkņu izgriezuma. Viņa modeļiem bija nosliece uz ģeometriju, kura jau pēc dažiem gadiem kļūs par modes valdnieci…

1950
Odrija Hepbērna Christian Dior kleitā, ko veidojis Īvs Senlorāns, modele pa kreisi Balmain tērpā, pa labi – Jean Patou tērpā, kura autors ir Karls Lāgerfelds. Foto: Ričards Avedons. 1959.

Pēc tam bija jaunas kolekcijas, taču publika un kritiķi tās uzņēma visnotaļ vēsi. Bet 1960. gadā demonstrēto kolekciju Souplesse, Légèreté, Vie („Elastība, Vieglprātība, Dzīve”), kuru prese dēvēja par Beat vai Beatnik (asociācija ar jauno moderno mūzikas virzienu un tā sekotājiem) gandrīz vai izsvilpa. Droši vien tāpēc, ka Lorāns bija izdzēsis robežu starp augsto modi un ielu. Vai var būt tāpēc, ka skaidri bija saskatāma fasonu vienkāršība, trūka uzkrītošu izrotājumu, no tiem nebija ne miņas. Bet var būt vainīga bija pārāk spilgtā krāsu gamma (taču arī pats Diors nevairījās no piesātinātiem sarkaniem toņiem). Neatkarīgi no publikas patikas vai nepatikas darbiņš tika padarīts: uz „mēles” bija parādījusies vēl neredzēta varone – jauna, dinamiska, bezbēdīga.

1950
Īvs Senlorāns kopā ar modelēm. 1958.
Franču desants

1959. gada jūnijā risinājās modes nama Dior vizīte Maskavā. Bet gadu pirms tam Padomju Savienībā tika atcelts aizliegums demonstrēt modes, ielās vairs nevajāja moderni ģērbtus cilvēkus. Tieši šis lēmums ļāva organizēt ko nepieredzētu.

1950
1. Plakāts, kas reklamē Christian Dior kolekcijas skati Maskavā. 1959.     2. Christian Dior modele Sarkanajā laukumā. 1959.

PSRS galvaspilsētā ieradās 12 manekenes ar jauno Īvu Senlorānu priekšgalā. Burvīgā desanta bagāža bija iespaidīga: 120 komplekti ar aksesuāriem – lietussargiem, cimdiem, cepurēm, apaviem. Starp 1959. gada vasaras kolekcijas ansambļiem vakarkleitas: „Nadežda”, „Taņa”, „Tatjana”, kas pilnīgi nejauši bija nosauktas krieviskos vārdos. Piecu dienu laikā notika 14 skates. Vasaras modes kolekciju rādīja sporta klubā „Kriļja Sovetov”.

1950

Lūk, kā šo notikumu atceras franču žurnāla DiorMag žurnālisti: „Viņas stāv pie lidmašīnas trapa žurnālistu pūļa ielenktas un žilbinoši smaida, raugoties fotokameru Gaumont objektīvā: kuplas krūtis, ērti ceļojuma kostīmi, svārku apakšmala tieši 40 cm no zemes, elegantas kurpes. Visas – Dior tērpos. 12 leģendāras modes nama Dior manekenes – iespējams, pašas skaistākās Parīzes sievietes – ieradušās Padomju Savienībā, lai demonstrētu Īva Senlorāna jauno augstās modes kolekciju…

1950

Ir 1959. gads, un Parīzes modes nama ierašanās Maskavā ir īsta sensācija. Tagad pat Krievijā zina par 1947. gadā Kristiāna Diora radīto stilu New Look. Tas bija grūts laiks – pēckara gados Francijā vēl nebija atceltas pārtikas kartītes, bet sievietes valkāja drūmas un neizskatīgas drēbes, smagus un raupjus apavus. Vai tad 1959. gada maskavietes neatgādina 1947. gada parīzietes? Gan vienām, gan otrām Dior kolekcija kļuva par īstu atklāsmi. Krievu sievietes atcerējās, ko nozīmē būt sievišķīgai…” Lai efekts būtu lielāks, kā arī lai vilktu paralēles starp vēsturisko skati Maskavā un leģendāro defilē 1947. gadā, bagātīgi tika izsmidzināts pirmais zīmola aromāts Miss Dior.

1950
Modele Kouka Denisa. 1959.

Padomju sievietēm un vīriešiem, kas pie tādām lietām nebija raduši, tas bija notikums. Vizītes ietvaros tika sarīkota arī neformāla ielas skate, kurā piedalījās trīs manekenes. Un lai gan Lorāns nebija atvedis neko ekstravagantu, demonstrētās kleitas, kostīmi un mēteļi vārda tiešā nozīmē bija no citas pasaules, gluži kā no citas planētas. Lai gan – it kā nekas īpašs nenotika. Manekenes, ar savu tievumu pārsteidzot līdzcietīgās vecmāmiņas, defilēja pa galvaspilsētas slavenajām vietām – Sarkano laukumu, Gumu, Tišinas tirgu, kas jau pirmskara gados bija sīkumtirgus. Jāteic, ka šīs vietas „kontrastu” uzspēlēšanai un „kultūras provokācijai” bija izraudzītas pareizi.

Notika kopskaitā 14 Dior kolekcijas skates. Katra no atlidojušajām manekenēm uz podija iznāca 140 reizes. Modes nama Dior skates Maskavā apmeklēja 11 000 cilvēku. Demonstrējumu laikā izsmidzināja 12,5 litrus smaržu.

1950

„Svaigas asinis”

Pārmaiņas XX gadsimta 50. gadu modē izraisīja ne tikai dabiski cēloņi – tehnikas un tehnoloģiju attīstība, jaunu virzienu parādīšanās mūzikā, arhitektūrā, visā dzīvē notikušās pārvērtības –vai arī tas, ka bija pienācis laiks mainīt jau ierasto New look uz citu New. Ne mazāk svarīgs faktors bija „jaunu asiņu” ieplūšana slavenajos modes namos.

1950
Karls Lāgerfelds. 1958.

Spilgts piemērs ir ķeizars Karls. Tā tika nodēvēts Karls Lāgerfelds, šis „vācu izlēcējs”, kā viņu sauca Īvs Senlorāns, ko Karls savukārt raksturoja kā „sieviešveidīgo Parīzes augstprāti”. Pēc tam kad Lāgerfelds 1955. gadā par sieviešu mēteļa dizainu ieguva otro vietu Starptautiskajā vilnas sekretariāta rīkotajā konkursā, viņu pats Pjērs Balmens, minētā konkursa žūrijas loceklis, uzaicināja darbā modes namā Balmain, kur viņš par asistentu nostrādāja četrus gadus. 1959. gadā viņu uzaicināja darbā modes namā Jean Patou. Un nevis par asistentu vai palīgu, bet par radošo direktoru.

1950
Karls Lāgerfelds (Jean Patou) un Īvs Senlorāns (Christian Dior) kolekcijas „Rudens-ziema 1959-60” skatē.

Pagodinātais Lāgerfelds, pieņēmis pseidonīmu Rolands Karls, diezgan drīz izveidoja pirmo kolekciju, kas… ar troksni izgāzās. Prese un kritiķi tērpu dziļos dekoltē un atkailinātās muguras nosodīja tik bargi, it kā neko līdzīgu nebūtu redzējuši Balenciaga, Dior, Balmain vai citu metru skatēs. Droši vien uzskatīja: „kas atļauts Jupiteram…”

1950

195019501950

Karls „krupi norija” un pēc pusgada parādīja jaunu kolekciju. Kuturjē un žurnālisti to sveica aplausiem, kājās piecēlušies. Kopš tā laika modelētāja devīze ir: „Man jādara kas jauns, es nevaru domāt par vecām lietām!” Četrus gadus Karls Lāgerfelds veidoja modes namam Jean Patou divas kolekcijas gadā. Turklāt viņš ieturēja tieši šim namam raksturīgo stilu, ikreiz piešķirot kaut ko savu.

1950
Karls Lāgerfelds. 1959.
„Viltīgais fanātiķis”

Pjērs Kardēns 1951. gadā jau parādīja pirmo markas Pierre Cardin sieviešu apģērbu kolekciju, kas tika uzņēmta atsaucīgi, bet pēc diviem gadiem – sieviešu tērpu kolekciju haute couture. Viņš necentās nevienu atdarināt. Modeļu forma bija strukturēta un strikta: Kardēns neaizrāvās ar dekoru, atmeta liekās detaļas. Kostīmiem un mēteļiem bija izraudzīts brīvs piegriezums. Viņš deva priekšroku garām žaketēm ar lielām apkaklēm, izteiktām detaļām un lielām pogām. Un lai gan 50. gadu kolekcijas pilnībā atbilda virzienam New look, Kardēna pieeja tomēr bija novatoriska. Viņš pirmais sāka izmantot neierastus sintētiskus materiālus. Bet 1954. gadā dizainers parādīja burbuļveida kleitu, vienā rāvienā iekarojot modes dāmu sirdis. Slaveno siluetu līdz pat šai dienai citē pilnīgi visi.

1950
Pjērs Kardēns. 1959.

1958. gadā Kardēns atkal visus pārsteidza: viņš pirmo reizi piedāvāja kolekciju „uniseksa” stilā, faktiski izdzēšot robežu starp sieviešu un vīriešu apģērbiem. Bet pēc gada gluži kā pērkons nogranda vēl viena novitāte: Pjērs Kardēns augsto modi padarīja pieejamu masām – parādīja pirmo sieviešu apģērbu kolekciju, kas bija veidota tirdzniecības namiem Printemps un Herti. Augstās modes sindikāts šādu jaunā dizainera ņirgāšanos nespēja paciest un par „koķetēšanu ar ielu” un kaitējuma nodarīšanu augstās modes imidžam viņu izslēdza no savām rindām.

1950
1. Pierre Cardin. 1960                                                                               2. Pierre Cardin. 1961.

Jāteic, ka tobrīd franču valodā pat nebija jēdziena, kas atbilstu Pjēra Kardēna demonstrētajām kolekcijām. Izrādās, arī to viņš bija paredzējis: drīz vien šim modes sektoram tika dots nosaukums pret-a-porte, kas, burtiski tulkojot, nozīmē – „gatavs valkāšanai”. Turklāt uz šiem gatavajiem apģērbiem vienmēr jābūt ievērojama modelētāja vārdam vai tirdzniecības markas nosaukumam. Kardēna piemēram sekoja daudzi slaveni modelētāji. Ļoti drīz Kardēnam tika atjaunots arī kuturjē statuss. Un lai gan 50. gados Pjērs Kardēns bija neiedomājami populārs, īstu slavu viņš iemantoja nākamajā desmitgadē, pateicoties daudzajiem atradumiem, kas tagad kļuvuši par ierastu tērpa elementu.

1950
Pierre Cardin. 1958.

…Mode no podijiem un žurnālu lappusēm izgāja ielās un ienāca kino pasaulē. „Pateicoties mūsdienu sieviešu modei, man gluži kā zibens acu priekšā uzplaiksnīja visa mana filma, tās mākslinieciskais risinājums. Reiz, raugoties apkārtējos cilvēkos, es pievērsu uzmanību dāmām, kas pastaigājās kaut kādās fantastiskās tualetēs, kuras viņas bija pilnīgi pārvērtušas. Tas bija tik aizraujošs skats, ka pār mani nāca atskārsme un es iztēlojos, kādā stilā veidošu savu filmu,” to ir teicis Federiko Fellīni par savu kulta filmu „Saldā dzīve”. Savukārt 50. gadu kinodīvas, ģērbjoties pēc jaunākās modes, diktēja stilu „vienkāršajiem mirstīgajiem” un kļuva par etalonu, atdarināšanas cienīgu paraugu.

1950
Modele Doroteja Pierre Cardin kleitā. 1960.

Elki

Vīrieši viņas dievināja. Sievietes apskauda, kopēja viņu frizūras un grimu, atdarināja gaitu, skatienu, žestus… Pārvērta par saviem elkiem, redzamā vietā turēja viņu fotogrāfijas. Dažas aktrises, kas filmējās 50. gadu sākumā, kļuva par skaistuma etaloniem un modes noteicējām veselu desmitgadi.
1950
1. Rita Heivorte Jacques Fath kleitā. 1957 2. Odrija Hepbērna Givenchy kleitā. 1959 3. Bridžita Bardo Louis Feraud futrāļkleitā. 1959.
Greisa Kellija
1950
Greisa Kellija.

Karaliskas elegances iemiesojums. Viņas stila pamatā ir vienkāršība. Sniegbaltie cimdi no filmas „Notvert ļaundari” (1955) piešķīra Greisai nepārspējamu izskatu, bet ar laiku kļuva par ikdienas aksesuāru. Greisa, jau esot princese, pastāvīgi valkāja īsus cimdus dienā un garus – vakarā. Ap kalu aptīta un sānos vai aizmugurē sasieta Hermes šalle ieguva nosaukumu „Greisa Kellija”. Viņas klasiskie gaišie mēteļi, tvīda kostīmi un trapecveida kleitas pēc speciāla pasūtījuma tika šūtas pie Kristiāna Diora, Živanšī. Viņa bija pastāvīga Guči, Balensiagas un Īva Senlorāna kliente. Par stila ikonu viņu nosauca pēc filmas „Logs uz sētu” (1954), kur Greisa parādījās piecos dažādos tērpos.

Merilina Monro
1950
Merilina Monro.

Seksuāls elks ar naivu pavedinošu skatienu. Visi Merilinas tērpi – garā vakarkleita vai ikdienas bikškostīms – bija neiedomājami sievišķīgi, pieguloši, uzsvēra vidukli, gurnus, krūtis. Daudzi tērpi ir iegājuši modes vēsturē. Lai minam kaut vai „lidojošo” balto kleitu no „Septītā gada drudža” (1955). Atmiņā palikuši arī populārie piegulošie tērpi ar atkailinātu muguru no 1959. gada filmas „Daži mīl kaislīgāk” (cits nosaukums „Džezā tikai meitenes”).

Odrija Hepbērna
1950
Odrija Hepbērna filmā „Brokastis pie Tifānija”. 1961.

Princese ar aļņa acīm. Viņa bija laba gan kā princese Anna („Romas brīvdienas”, 1953), gan kā Sabrīna („Sabrīna, 1954), taču galvenos panākumus guva Hollijas Golaitlijas lomā Trumena Kapotes romāna „Brokastis pie Tifānija” ekranizācijā (1961). Mazā melnā vakarkleita, pērļu virtene un augstā frizūra kļuvušas leģendāras. Nevienu neatstāja vienaldzīgu viņas stils, kas ieguva nosaukumu „Odrija”: uz pieres īsi apgriezti mati, augsta frizūra, zvanveida svārki, baletkurpes (tās viņai radīja itāļu modelētājs Salvatore Ferragamo).

1950

Aktrisei patika piegriezuma ziņā vienkāršas un faktūras ziņā elegantas lietas no dabiskiem materiāliem: adītas žaketes, džemperi ar augstu apkakli, zīmuļsvārki un bikses, arī paīsas. Un melnā vakarkleita, ko viņai veidoja Jubērs Živanšī.

Elizabete Teilore
1950
Elizabete Teilore.

Īsta dīva. Viņa pirmā kino vēsturē par Kleopatras lomu saņēma vienu miljonu dolāru lielu honorāru, zināja, kādu iespaidu atstāj… Un vēl ciešāk savilka jostu un korseti uz jau tā tievā vidukļa, izvēlējās vēl kuplākus svārkus, tērpus ar vēl dziļāku dekoltē. Viņa dievināja kažokādas un kažokus. Un savu dzīvi nevarēja iedomāties bez dārglietām. Tiesa, 1958. gadā pēc Tenesija Viljamsa tāda paša nosaukuma romāna uzņemtajā filmā „Kaķis uz nokaitēta jumta” neatkārtojamā Elizabete parādījās vienkāršā baltā kleitiņā, ko bija šuvusi modelētāja Helēna Rouza, un zīda kombinejā, kas sniedzās tikai nedaudz virs ceļgaliem. Pateicoties viņai, veļa ieguva kleitas statusu.

Džina Lollobridžida
1950
Džina Lollobridžida.

Mežonīga, karstasinīga, kvēla. Un bezgala valdzinošā. Šī itāļu aktrise uzskatīja, ka vislabākā kosmētika ir mīlestība. Viņas frizūru „Lollo” – eleganti ieveidotus vidēja garuma matus – atdarināja visas pasaules sievietes. Filmu „Fanfans Tulpe” (1952), „Parīzes Dievmātes katedrāle” (1956), „Trapece” (1956) un citu kinodarbu zvaigzne dievināja un labprāt valkāja košas kleitas, superdziļus dekoltē un skaistas ažūras zeķes. Vēlāk viņa modē ieviesa ieradumu, ejot uz randiņu, vilkt sarkanu veļu (tādā viņā parādījās vienā no filmām).

Bridžita Bardo
1950
Bridžita Bardo.

Franču kaķēns. Grēka iemiesojums. Bridžitas parādīšanās uz ekrāniem 50. gadu sākumā radīja milzīgu efektu: viņu tūdaļ sāka saukt par Francijas seksa simbolu. 1956. gadā pēc piedalīšanās filmā „Un Dievs radīja sievieti” viņa šo titulu vēl nostiprināja, bet modes dāmas visā pasaulē sāka kopēt viņas kleitiņu, kuras autors bija franču kuturjē Pjērs Balmens. Miljoniem sieviešu kopēja Bridžitas gaitu, žestus, smieklus. viņas ģērbšanās manieri, to, kā viņa kārto matus un grimējas. Slavena kļuva viņas frizūra „babete” – uzkasīti mati – no filmas „Babete dodas karā” (1959). Atgādināsim, ka to izveidoja izcilais Parīzes stilists Žaks Desanžs. Tika atdarināti arī daudzi viņas tērpi: kapri bikses, sarafāni ar lencītēm, zvanveida svārki, saules griezuma svārki, topikorsetes un uz vidukļa sasieti krekli.

1950
Frizūra, ko Bridžitai Bardo izveidoja Žaks Desanžs filmā „Babete dodas karā” (1959), ieguva īstu kulta statusu.

…Varētu šķist, ka XX gadsimta 50. gadi ir tāla pagātne. Bet no fotogrāfijām uz mums raugās mūsu vecmāmiņas, kuras, lai gan ar pāris gadu novēlošanos, noskatījušās ārzemju filmas, šuva tādus pašus tērpus „kā pie viņiem”, savilka jostu ciešāk, izvēlējās aizkustinošas jaciņas, lika ilgviļņus, krāsoja lūpas… Un izskatījās brīnišķīgi, mūsu vectētiņi prātu viņu dēļ zaudēja. Un pievērsiet uzmanību: jau atkal pa „mēli” defilē jaunkundzes kleitās un kostīmiņos, kas atdarina tos pašus laikus vai citē to gadu atradumus, neļaujot aizmirst šo sievišķīgo modi.

1950
Anita Ekberga filmā „Saldā dzīve”. 1960.

19501950

Anita Ekberga un Klaudija Kardināle.

 

 

No Comments Yet

Comments are closed

MEDIA PARK LATVIJA
Ģertrūdes iela 20, Rīga
+371 67311333
mpb@mpb.lv

FOLLOW US ON