Eņģelis ar zeltainām lokām I daļa

Neviena mēmā kino aktrise nav bijusi tik slavena un skatītāju iemīļota kā Mērija Pikforda. Mazā meitene – daiļais eņģelis ar zeltainām lokām un nevainīgu smaidu – bija tik aizkustinoša.

Mary-Pickford-001Aizraušanās ar „ķerubiņiem” kulmināciju sasniedza XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā. Viktorijas laikmeta sabiedrība tika radījusi īstu bērnības un nevainīguma kultu. Vārdi „daiļais bērns” meitenei bija vislabākais kompliments, jo uzsvēra viņas sirsnību, tiešumu un dvēseles skaidrību, kas, kā tolaik uzskatīja, spēja aizkustināt ikvienu sirdi.

Tāpēc nav jābrīnās, ka arī kinematogrāfija, kas tieši tolaik spēra pirmos soļus, pievērsās „daiļā bērna” tēlam. Kino radīja savu „mīļo eņģeli”, jaunu un maigu būtni – brīžiem šķelmīgu un nerātnu, brīžiem valdzinoši skumju – Mēriju Pikfordu.

Viņa izskatījās vienkārša un pieejama, nemaz nelīdzinājās „zvaigznei”. Holivudas reklāma un pati Mērija Pikforda bieži uzsvēra, ka aktrise spēlē sevi, Pelnrušķītes lomu, tīru un naivu, kas piedzīvojusi fantastisku lidojumu no trūkuma un aizmirstības uz pasaules slavu un miljoniem dolāru lieliem ienākumiem.

Mērijas Pikfordas spilgtā un dramatiskā dzīve ir līdzīga romānam. Atšķirībā no filmām, kurās piedalījās „Amerikas mīlule”, tajā no sentimenta nav ne miņas. Tas drīzāk bija „amerikāņu stāsts” par to, cik dāsna, no vienas puses, un nežēlīga, no otras puses, var būt dzīve. Mērijai bija lemts viss: trūkuma pilna bērnība, veiksmīga karjera, vispasaules slava, miljoniem dolāru lieli honorāri, romantiska mīlestība, par kuru jūsmoja miljoniem cilvēku, „mēmā kino karalienes” tituls… Un pēkšņs momentāns lūzums, kas viņu pārvērta par „dzīvu anahronismu”, nonākšana aizmirstībā, kurā „meitene ar zeltainajām lokām” pavadīja 46 gadus – sava mūža lielāko daļu.

Mary Pickford
Bērnība

Viņas īstais vārds bija Gledisa Mērija Luiza Smita, un „Amerikas mīlule” ir dzimusi nevis Savienotajās Valstīs, bet gan Kanādas pilsētā Toronto 1892. gada 8. aprīlī. Kad viņai bija tikai trīs gadi, tēvs Džons Smits pameta ģimeni, kurā kopā ar Gledisu auga vēl meita Lote un dēls Džeks. Pēc dažiem gadiem Džons nomira, mantiniekiem neatstājot ne graša. Māte Šarlote tik tikko spēja savilkt galus. Viņa dievināja savus bērnus, taču ģimenes stāvoklis bija nožēlojams – bieži nācās badoties. Agrā bērnībā Gledisa pārcieta difteriju, tuberkulozi un pneimoniju. Katra šī slimība varēja novest kapā.

Pēc vīra nāves Šarlote, lai apgādātu ģimeni, ierīkoja pansiju. Pēc kāda iemītnieka ieteikuma viņa kopā ar bērniem, lai kaut ko papildus nopelnītu, sāka spēlēt vietējā teātrī Princess Theatre. Tā 1900. gada 8. janvārī Gledisa izrādē „Sudraba karalis” debitēja uz skatuves.

Mary Pickford
Radošā karjera

Smitu ģimene sešus gadus spēlēja vodeviļās un lētās melodrāmās, tiesa, „zvaigzne” bija tikai Gledisa. Bet 1901. gada rudenī viņa devās uz Bufalo Savienotajās Valstīs. Pēc tam piecus gadus strādāja dažādās teātra kompānijās Amerikā.

Klaiņotājas dzīve Gledisu norūdīja, ātri iemācīja saviem gadiem netipisku prasmi skaitīt naudu un taupīt. „Bērnībā mani nemitīgi vajāja bailes,” memuāros atceras Pikforda. „Man nav darba, bet mājās ir mamma, Lote un Džeks. Un visi grib ēst. Tad es gluži kā zvērestu atkārtoju: „Man vajadzīga nauda, daudz naudas.”” Taču, lai dabūtu labu naudu, ar taupīšanu vien bija par maz. Labi maksāja tikai Brodvejas teātros, un Mērija centās par katru cenu tur nokļūt.

Gledisa 1907. gadā panāca, ka to pieņēma antreprenieris, režisors un dramaturgs Deivids Belasko, un viņam parādīja fragmentu no lomas. „Tu, bērniņ, gribi kļūt pat aktrisi?„ jautāja Belasko. „Nē, kungs, es jau esmu aktrise. Es gribu kļūt par labu aktrisi,” viņa atbildēja. Un meitene nokļuva Brodvejas teātrī, Ņujorkā, vienā no labākajiem Savienotajās Valstīs. Pēc Belasko ieteikuma viņa pieņēma pseidonīmu Mērija Pikforda, un ar šo vārdu 1907. gadā izgāja uz skatuves Betijas Vorenas lomā Viljama de Milla lugā „Voreni no Virdžīnijas”. Šo lomu Mērija tēloja arī citās lielajās pilsētās – tādās kā Čikāga un Bostona.

Mary Pickford
Pirmie gadi uz ekrāna

Iestudējumu „Voreni no Virdžīnijas”, kas piedzīvoja 380. izrādes, beidza rādīt 1908. gada oktobrī. Kad jaunā aktrise palika bez angažementa, māte viņu pierunāja filmēties, lai gan tolaik uzskatīja, ka tas ir pazemojoši, īpaši aktrisei, kas piedalījusies paša Belasko izrādēs.

Mērija 1909. gada sākumā vērsās kinostudijā Biograph Studios. Režisors Deivids Vorks Grifits meitenei sarīkoja proves un, tā kā rezultāti apmierināja, tajā pašā dienā viņu uzņēma īsfilmā. Īsā auguma dēļ (1 m 54 cm) viņai iedeva desmitgadīgas meitenes lomu filmā “Viņas pirmie biskvīti”. Ar savu svaigumu, bet galvenais – ar plastiskumu un profesionālo meistarību Mērija Pikforda iepatikās Grifitam. Mērija, kas jau kopš karjeras sākuma prata sevi nostādīt, pieprasīja, lai viņas honorārs ir 10 dolāri dienā, un Grifits piekrita, lai gan parasti aktieriem maksāja divreiz mazāk.

Līdz gada beigām Pikforda nospēlēja 35 lomas, tiesa, dažās filmās viņa parādījās tikai epizodēs. (Kino rītausmā ražošanai daudz laika nevajadzēja – filmas viena ruļļa garumā ilga ne vairāk kā 12 minūtes un bieži vien tika uzņemtas bez scenārija.)

Mary Pickford

Tolaik pilnībā izveidojās Mērijas Pikfordas aktrises ampluā, kas uz daudziem gadiem noteica viņas karjeru. Pikfordas piemīlīgais izskats – miniatūrais augums un zeltaino loku ieskautā maigā seja – bija ideāli piemērots viņas varoņu tipāžiem. Lielākoties tās bija likteņa piemeklētas bārenes, trūcīgas pusaudzes, meitenes, pret kurām dzīve bijusi netaisna. Pikforda spēlēja mazu meiteni („Eksāmenu diena”, 1910), kalponi („Meitene no Arkādijas”, 1910). Šie personāži rada atbalsi publikas sirdīs, raisīja līdzjūtību un simpātijas.

Slavenais Amerikas kino vēsturnieks Juiss Džekobs par Mēriju Pikfordu rakstīja: „Izstarotais valdzinājums, labestība un maigums, kā arī zeltainās lokas piešķīra oreolu viņas skrandām un zemajam sabiedriskajam stāvoklim: Viktorijas laikmeta sieviešu skaistuma ideālam atbilda arī apbrīnojamais nevainīgums, bērnišķīgi izteiksmīgajā mutīte un aizkustinošās acis. Tualetes, valšķīgums un neatkarība tolaik vēl nebija kinozvaigznes tēla nepieciešamas īpašības.”

Tagad, pateicoties Mērijai, visa ģimene bija pie vietas. Māte risināja lietišķās sarunas, māsa retumis filmējās, bet brālis izpildīja trikus.

Lai gan filmu titros aktieru vārdi vēl netika minēti, „meiteni ar zeltainajām lokām” jau pazina daudzi. Mērija to izmantoja un pieprasīja palielināt algu. Grifits, kas jau tā viņai maksāja vairāk nekā citām aktrisēm, atteicās to darīt. Tad Mērija pameta Grifitu un 1910. gada decembrī pārgāja uz kinostudiju IMP Company, parakstot kontraktu par 175 dolāru honorāru nedēļā. Taču studijā IMP uzņemto filmu kvalitāte sagādāja vilšanos. Pēc tam viņa strādāja studijā Majestic Film Corp., bet 1912. gadā atgriezās pie Grifita. Tolaik viņa jau bija plaši pazīstama. Prese aizvien biežāk pieminēja Mērijas vārdu un filmas ar viņas piedalīšanos. Pikforda bija iemantojusi publikas mīlestību, pateicoties tam, ka viņas spēlei bija raksturīga intimitāte: aktrise emocijas pauda ar skatienu, nevis ar ekspresīviem žestiem, tēlojumā ielika sirdi un dvēseli. Viņas varonēm piemita daļēji bērnišķīgs erotisms, lai gan tolaik šo vārdu baidījās izrunāt.

Mary Pickford
Atzīšana

„Līdz 1912. gada decembrim Mērija Pikforda jau bija kļuvusi slavena visā Amerikā kā „kino karaliene”,” atzina Deivids Belasko.

Mērija Pikforda 1913. gada janvārī atgriezās teātrī pie Belasko un spēlēja izrādē „Glītais velnēns”. Belasko piekrita aktrisei maksāt 250 dolārus nedēļā – 10 reizes vairāk nekā pirms sešiem gadiem. Izrādei un Mērijai mazās aklās meitenes Džuljetas lomā bija lieli panākumi. Avīzes rakstīja, ka jaunās aktrises patiesais tēlojums ir satriecošs.

Mary Pickford

Bet Mērija Pikforda vairs nespēja savu dzīvi iedomāties bez kino. Kad producents Alfrēds Cukors piedāvāja Pikfordai ekranizēt lugu „Glītais velnēns”, viņa piekrita un parakstīja kontraktu ar kinokompāniju Famous Artists. Ar šo brīdi Mērijas Pikfordas daiļradē sākas jauns posms. Mērijai tiek dotas pateicīgas lomas, kas bieži vien ir rakstītas speciāli viņai.

Famous Artists 1914. gadā sāka ekranizēt lugu „Glītais velnēns”, bet pēc tam uzņēma trīs pilnmetrāžas filmas „Bīskapa karietē”, „Kaprīze” un „Spārnotās sirdis”. Par šīm filmām Pikforda bija sajūsmināta, jo viņas lomas atspoguļoja Mērijai piemītošās īpašības – temperamentu, humoru un neatkarību. Patiesi triumfālus panākumus sagādāja filma „Tesa no vētru zemes” (1914). Šajā kinolentē jau veidojās viņas pozitīvās varones Pelnrušķītes tēls. Viņa ir labestīga, tīra un naiva.

Mary Pickford
Zurnāla “The Theatre” vāks 1915

Viņa kļuva par īstu „Amerikas mīluli”. Filmām ar Mērijas Pikfordas piedalīšanos bija tik lieli panākumi, ka laikraksti skatītājiem ieteica ieņemt vietas pēc iespējas ātrāk, lai izvairītos no drūzmas. Tiesa, skatītāji dievināja ne tik daudz Pikfordas talantu, cik tēlu, ko viņa iemiesoja – burvīgu pusaudzi, mīļu un amizantu, skumju un enerģisku.

Mary Pickford

Pikfordas un Cukora sadarbība bija neticami veiksmīga. Mērija spēlēja melodrāmās, komēdijās un pasakās, vienmēr paliekot „mazs eņģelis”, kas dāvā prieku, liek smieties un raudāt. Četros gados nospēlējusi divdesmit pilnmetrāžas filmās, aktrise bija kļuvusi par īstu kinozvaigzni, fanātiskas publikas dievināšanas objektu. Amerikas prese nepārspīlējot viņu dēvēja par „sievieti, kuru pazīst un mīl vairāk nekā jebkuru citu sievieti”. Mērijas Pikfordas fotogrāfijas bija kā svētbildes tiem, kas viņu mīlēja. Līdz ar popularitāti auga arī honorāri – 1916. gadā Mērija jau saņēma divus tūkstošus dolāru nedēļā un pusi peļņas no filmu demonstrēšanas. Tiem laikiem tā bija pasakaina nauda.

„Es vienmēr spēlēju vienu lomu, šī loma esmu es, Mērija Pikforda,” atkārtoja aktrise. Īstenībā viņai bija jārēķinās ar producentu gribu, kas prasīja, lai Pelnrušķīte Pikforda, kamēr vien tas patiks publikai, no filmas uz filmu pārietu nemainīga. Taču Mērija bija nopietna aktrise. Viņa daudz strādāja ar scenārijiem un to iemiesojumu uz ekrāna, filmēšanas laikā centās improvizēt, objektīvi novērtējot savu spēli… bet… tēls palika viens un tas pats.

Neraugoties uz milzīgo popularitāti, Pikforda dzīvoja diezgan vienkārši: viņai nebija greznas villas un satriecošu tērpu; viņa nerīkoja skaļas viesības kā citi kolēģi.

Mary Pickford

Turpinājums…

No Comments Yet

Comments are closed

MEDIA PARK LATVIJA
Ģertrūdes iela 20, Rīga
+371 67311333
mpb@mpb.lv

FOLLOW US ON