Odrija Hepberna mīts un ikona

Odrijas Hepbernas pārpasaulīgais maigums, skaistums un talants savaldzināja pat skaudības pilno Holivudu. Kinozvaigzne nekad netika nopulgota un apšļākta ar dzeltenās preses dubļiem, bet viņas nāves dienā Elizabete Teilore skumji teica: „Eņģelis aizlidoja uz debesīm.”

Audrey Hepburn
Skats no filmas „Brokastis Tifānijā”. 1960

Odrija Hepberna dzīves laikā iemantoja tādu skatītāju mīlestību un pielūgsmi, ka pēc nāves tika ieskaitīta „mūžam dzīvo” mākslinieku kohortā. Viņa joprojām valda modes Olimpā, ir stila ikona, nesasniedzams šarma un izmeklētas gaumes paraugs. Līdz pat šim laikam neviena modes sezona neiztiek bez kādas klasiskas Odrijas Hepbernas stila detaļas (zvanveida svārki, saulesbrilles, kas aizsedz gandrīz pusi sejas, diadēmas, īsi uz pieres apgriezti mati, leginsi ar baletkurpītēm).

Ievērojamie modes apskatnieki un fotogrāfi, dizaineri, vizāžisti un modeļu aģentūru pārstāvji, kas piedalījās žurnāla Elle un kompānijas Evian organizētajā aptaujā, Odriju Hepbernu atzina par „visu laiku un tautu skaistuma karalieni”. Apspriešanai bija izvirzītas simt slavenas un daiļas sievietes no visas pasaules. Starptautiskie eksperti, atmetuši viņu agrākās regālijas, vērtēja tikai ārējo un iekšējo dabisko skaistumu, kā arī dzīvesveidu. Trīs ceturtdaļas žūrijas locekļu balsoja par Odriju Hepbernu. Viņa pārliecinoši apsteidza otrās vietas ieguvējas – amerikāņu aktrisi Līvu Taileri un austrālieti Keitu Blanšetu. Andželīna Džo- lija ierindojās trešajā vietā, ceturtajā rindiņā tika ierakstīta kinozvaigzne un Monako firste Greisa Kellija, bet angļu pielūgtā princese Diāna palika 12. vietā.

Audrey Hepburn

„Hepberna ir dabiskā skaistuma iemiesojums”, „Odrija bija apveltīta ar apbrīnojamu šarmu, iekšēju valdzinājumu, ko izstaroja viņas smaids”, „viņa arī bez kosmētikas izskatījās pārliecināta par sevi, vesela, skaista un spoža”. Tā teica eksperti, pamatojot savu izvēli. Taču no kinokamerām apslēptajā personīgajā dzīvē Odrija nebija nedz pārliecināta par sevi, nedz laimīga, arī viņas dzīvību izdzēsa neārstējama slimība…

Eksperti savos novērtējumos bija patiesi. Odriju Hepbernu visi atcerējās tieši tādu, kāda viņa bija „Romas brīvdienās”, pirmajā Holivudas filmā, kas aktrisei dāvāja „Oskaru”: īsta pasakaini skaista un smalka, apburoša un bezrūpīga princese ar valdzi nošām acīm, kas izstaroja patiesas un aizkustinošas dvēseles mirdzumu. Lomas filmās „Sabrīna” „Mana skaistā lēdija” „Karš un miers” kur viņa labi iejutās Natašas Rostovas lomā, un vēl pussimtā citu filmu vienīgi stiprināja pārliecību, ka uz ekrāna redzamā aktrise pieder pie uzvarētāju un likteņa lutekļu kategorijas. Ir tāda pati kā viņas varone „Brokastīs Tifānijā” kas kļuvusi par kino un modes klasiku. Tā nav nejaušība, ka Odrija ar šķelmīgo smaidiņu, lielajām starojošajām acīm, diadēmu matos un garu iemuti smalkajos pirkstos uz visiem laikiem ir kļuvusi par nevainojama stila, gaumes un greznības sinonīmu. Slavena kļuvusi arī viņas mazā melnā vakarkleita, ko filmas vajadzībām radīja jaunais augstās modes mākslinieks Ibērs de Živanšī. Līdzīgu kleitu, kas kļuvusi par eleganta tērpa etalonu, pirmoreiz izdomāja Koko Šanele 1926. gadā. Sagaidot šā notikuma 80. gadadienu, Anglijā rīkoja aptauju, lai noskaidrotu, kurai tad bijis pats labākais šā tipa tērps. Vairums bija vienisprātis: Odrijai Hepbernai „Brokastīs Tifānijā”! Pagājušā gada decembrī šo leģendāro kleitu pārdeva Christie’s izsolē Londonā anonīmam pircējam par 467 tūkstošiem sterliņu mārciņu (aptuveni miljonu dolāru). Šī summa, kas gandrīz septiņas reizes pārsniedza pārdevēja cerības, tiks izmantota 15 jaunu izglītības centru finansēšanai trūcīgajos Indijas rajonos. Tieši tāpat šo naudu būtu varējusi izlietot arī pati aktrise, kas, sasniegusi karjeras virsotni, izbeidza filmēties un turpmāk savu dzīvi veltīja bērniem – viņa līdz pašai nāvei (Odrija nomira 1993. gadā) bija UNICEF sūtne trešās pasaules valstīs.

Audrey Hepburn
Skats no filmas „Romas brīvdienas”

Taču aiz šīs blīvās panākumu, veiksmju un bezgalīgas laimes plīvura slēpjas aktrises traģiskais liktenis.

Eda Ketlīna van Hēmstra Hepberna-Rastona (tāds ir Odrijas Hepbernas īstais vārds) dzimusi 1929. gada 4. maijā Briselē. Viņas māte bija baronese, tēvs – baņķieris. Vecāki pastāvīgi strīdējās, līdz beidzot izšķīrās. Taču paspēja jutīgajai mazajai meitai iedvest, ka pie ģimenes nelaimēm ir vainīga viņa: nesavāc izmētātās rotaļlietas, ēd daudz šokolādes un ir apaļīga, bet tas nav aristokrātiski – īsta dāma nedrīkst svērt vairāk par 46 kilogramiem! Tāpēc Odrija uz visiem laikiem ieguva pārliecību, ka viņa ir slikta un resna, un vienu vēlēšanos – kļūt labākai, kļūt tādai, lai viņu mīlētu.

Viņai apritēja 10 gadi, kad sākās Otrais pasaules karš. Van Hēmstru savrupmāja Holandes pilsētā Anremā, kur baronese dzīvoja kopā ar meitu un diviem dēliem, kļuva par vācu karaspēka štābu. Lai gan ģimenei atļāva palikt muižā, visu īpašumu konfiscēja. Kara gados Odrija labi iegaumēja, ko nozīmē dzīvot okupācijas apstākļos, kā glābties no bombardēšanas, kā garšo slaveno Holandes tulpju sīpoli un kā pretoties ienaidniekam.

Mierīgajā Anremā atradās daudzi patrioti, kuriem pievienojās arī baronese.
Viņiem palīdzēja Odrija: mazā meitene, kas pilsētas laukumā lēkāja ar aukliņu, vāciešiem nešķita aizdomīga. Viņiem ne prātā nenāca, ka šīs lēkātājas apavos ir noslēptas pretošanās kustības cīnītājiem domātas zīmītes. Nogaidījusi piemērotu brīdi, viņa tās nodeva adresātiem. Vēlāk, ejot uz mežu „pastaigāties”, Odrija groziņā nesa ēdienu fašistu notriektajiem pilotiem.

1945. gada sākumā nacisti Odrijas māti uz ielas aizturēja: šajā dienā visas Anremas sievietes sūtīja darbā uz Vāciju. Meitene noslēpās pirmajā pagrabā, kurš pagadījās ceļā un kurā ņudzēja žurkas. No šausmām gluži vai pamirusi, viņa sev pavēlēja nebaidīties. Būdama pusnemaņā, viņa atcerējās gājienus uz teātri kopā ar māti, mūzikas un dejošanas nodarbības, angļu valodu, ko bija sākusi mācīties, pirms kara Londonā dzīvojot pie tēva. Un veselu mēnesi pārtika no sešiem āboliem un pusklaipiņa maizes. Tas bija viss, kas atradās somā. No pagraba izlīda, izdzirdējusi kanonādi. Tad arī uzzināja, ka karš gandrīz ir beidzies.

Bet dzīve sākās no jauna. Baronese, kas bija pazaudējusi visu īpašumu un iztikas līdzekļus, strādāja par virēju, apteksni, saimniecības vadītāju pārtikušās Amsterdamas ģimenēs. Odrija apmeklēja baleta nodarbības, jo sapņoja būt līdzīga Annai Pavlovai. Par balerīnu viņa tā arī nekļuva, taču savu lomu šīs nodarbības nospēlēja. Reiz zālē viņu ievēroja režisors Čārlzs van der Lints un piedāvāja lomu savā filmā. Odrija nodomāja, ka režisors ir kļūdījies, un aiz pārsteiguma jautāja: „Vai man?”

Audrey Hepburn

Jāteic, ka debija viņai nepavēra ceļu uz lielo kino. Viņa vēl kādus piecus gadus turpināja dejot trešās šķiras mūziklos, filmējās gadījuma rakstura reklāmās. Šajā darbā meklēja nevis slavu, bet iztikas līdzekļus. Vēlāk memuāros viņa atcerējās, kā kala nākotnes plānus: „…pēc tam apprecēšos, piedzemdēšu bērnu. Nē, labāk divus. Vai varbūt pat trīs. Mamma aizmirsīs mūsu izputināto savrupmāju Anremā. Vīrs mūs visus mīlēs, mēs dzīvosim ilgi un laimīgi. Tā. kādreiz būs. Bet pagaidām ir jāstrādā” Tā viņa domāja, nenojaušot, ka tuvojas brīdis, kad kļūs pasaulslavena – filmās un teātrī. „Romas brīvdienu” režisors Viljams Vailers vēl prātoja, vai maz vajag princeses lomu uzticēt nevienam nezināmai, taču neticami apburošajai meitenei no reklāmas, bet slavenā rakstniece Kolete, ieraudzījusi Odriju kādas filmas uzņemšanā Monako, nekavējoties sūtīja uz Ņujorku telegrammu: „Es atradu savu Žižī! Viņa ir patiesi burvīga!!!”

Pēc Koletes romāna veidotā „Žižī” kļuva par vispopulārāko mūziklu Brodvejā, bet Odrija – par zvaigzni. Tas notika tik strauji, ka Odrija nepaspēja nevienam pat paskaidrot, ka būtībā nekāda aktrise nemaz nav. Un kurš gan tam būtu ticējis, kad viņu uzaicināja uz Romu filmēties kopā ar pašu Gregoriju Peku!

Vienā mirklī kā no gaisa nokrita slava, nauda, pielūdzēju pūļi, „Oskars” un – pirmā īstā mīlestība. Jūtu atvarā viņa metās, daudz nedomājot. Viņu nemulsināja tas, ka izredzētais, ar kuru iepazinās „Sabrīnas” filmēšanas laukumā, tika daudzināts par donžuānu un alkoholiķi, turklāt bija precējies. Atskurbt lika tikai atzīšanās, ka pēc pārciestas operācijas viņam nevar būt bērnu. Bet bez bērniem Odrija savu dzīvi nespēja iedomāties.

Audrey Hepburn
Kāzas ar Melu Ferēru. 1954

Pēc gada Odrija apprecējās ar aktieri un režisoru Melu Ferēru, taču no šīs laulības nekas labs nesanāca. Pirmā grūtniecība beidzās ar miruša bērna piedzimšanu, bet Melu vairāk nodarbināja viņa paša aktiera karjera, jo bija sācies tās noriets. Kā vien spēja, Odrija centās palīdzēt. Piekrita piedalīties jaunā filmā vienīgi ar noteikumu, ka tur loma atradīsies arī vīram. Tāpēc bieži vien spēlēja sliktās filmās un atteicās no labām. Viņa nenospēlēja Kleopatru (šo lomu un vienu miljonu dolāru lielo honorāru ieguva Elizabete Teilore), atteicās no Marijas lomas „Vestsaidas stāstā”. Atkal, tāpat kā bērnībā, Odrija centās pielabināt Dievu To Kungu: „Būšu paklausīga, labi uzvedīšos un vairs nefilmēšos, tikai dari tā, lai mums būtu bērns.” Un 1960. gadā trīsdesmitgadīgā Odrija beidzot laida pasaulē savu pirmdzimto. Zēnu nosauca par Šonu, kas nozīmē „Dieva dāvana”.

Kā šķita, visas problēmas Odrijas dzīvē palikušas pagātnē.

Viņa spīdoši nospēlēja „Brokastīs Tifānijā” „Manā skaistajā lēdijā” „Kā nozagt miljonu” Mels joprojām nespēja samierināties ar viņas panākumiem un bija uz tiem greizsirdīgs. Odrija centās saglabāt ģimeni: „Mana bērnība beidzās dienā, kad tēvs aizgāja no mājām. Un es tik ļoti baiļojos par Šonu, ka nozvērējos no Mela nešķirties” Bija vajadzīgi pieci gadi, lai pārliecinātos, ka šie pūliņi ir veltīgi…

Audrey Hepburn
Skats no filmas Funny Face. Odrija Givenchy tērpā. 1957

Vēlāk viņa apprecējās ar itāli, psihiatru, sieviešu neirožu speciālistu. Odrijai šķita, ka viņa beidzot ir ieguvusi ģimeni un laimi. Piedzima otrs dēls. Taču vīra neuzticība piespieda paņemt bērnus un aiziet.

Odrija nolēma, ka laulība nav domāta viņai. Reiz pieņemšanā par godu filmai „Viņi visi smējās” aktrise koķeti sūdzējās: „Man drīz būs piecdesmit gadu! Manuprāt, ir laiks noslīcināties” Uz to kāds no viesiem nopietni iebilda: „Ja jūs noslīcināsities, Holivudā nebūs neviena, kas varētu spēlēt eņģeļus”
Abi sāka sarunāties. Odrija uzzināja, ka viesa vārds ir Roberts Volderss, ka viņš ir producents un nesen zaudējis sievu, bet Roberts uzzināja, ka Odrija līdz pat šim laikam gandrīz neko neēd un nespēj pārdzīvot pēdējo šķiršanos. Tūdaļ kļuva skaidrs, ka viņiem ir daudz kopīga: abi ir holandieši, abi pieredzējuši karu un smagus pārbaudījumus. Radās draudzība, kas pamazām pārtapa par vienīgo laimīgo Odrijas Hep- bernas mīlestību. Pirmo reizi viņai nevajadzēja līst no ādas laukā, lai izdabātu otram cilvēkam: Volderss bija laimīgs, ka viņa ir blakus. Odrija atkal sāka visā savā spožumā parādīties augstākās sabiedrības pieņemšanās – eleganta, sava iemīļotā dizainera Živanšī tērpos, un visa pasaule atkal runāja par viņas karaliskajām manierēm, eleganci un vienkāršību. Odrija savā dārzā audzēja maijpuķītes, strādāja ANO Bērnu fondā. Brauca uz Bangladešu, Sudānu, Etiopiju, Vjetnamu, Salvadoru – zemēm, kur karoja un bērni cieta badu. Centās gādāt, lai katram no šiem bērniem tiktu vismaz maizes rieciens – pati viņa ļoti labi atcerējās rūgte – no tulpju sīpolu garšu.

Laimei svītru pārvilka negaidīts ārsta slēdziens: „Slimība nav ārstējama.”

Kinozvaigznes bērēs satikās visi viņu mīlējušie vīrieši. Viņu vidū bija arī augstās modes mākslinieks Ibērs Živanšī, kas Odriju uzskatīja par savu mūzu. Ar iesācēju aktrisi, kurai tolaik bija 24 gadi, viņš satikās gadu pēc sava modes nama atklāšanas un tūlīt viņā saskatīja sievietes skaistuma ideālu. Vairāk nekā 40 gadus modelētājs tieši viņai veidoja sievišķīgus un elegantus tērpus. Givenchy nams 1957. gadā laida klajā parfimērijas līniju, ko aizsāka ar parfīmu De, bet pēc tam radīja Odrijai Hepbernai veltītas smaržas L’interdit.

Audrey Hepburn
Odrija Hepberna. 1956
No Comments Yet

Comments are closed

FOLLOW US ON