“Lietišķā sieviete” un dižā Mademoiselle vienā flakonā Chanel №5

ChanelOlga Bobrova

Šī sieviete mums uzdāvināja garās bikses, piegulošas žaketes, mazo melno vakarkleitu, īsu matu griezumu un vīrišķīga tipa kostīmus. Viņa bija harismātiska, un viņai bija asa mēle. Viņa neatvairāmi pievilka sev vīriešus, savukārt tie mīļuprāt ietekmēja viņas likteni un karjeru. Viņai veltītas neskaitāmas grāmatas un raksti, taču runāt par šo parādību, vārdā Gabriela (Koko) Šanele, gribas atkal un atkal

ChanelBārenība, patversme, kafēšantāns

Pēc kārtas otrais dienas strādnieces Žannas Devolas un komivojažiera Albēra Šanela mīlas auglis nāca pasaulē 1883. gada 19. augustā mazā franču pilsētiņā Somīrā. Pēc 11 gadiem smagā darba un biežo dzemdību izmocītā Žanna nomira. Palicis viens ar veselu pulciņu bērnu, atraitnis ātri vien izlēma viņu likteni: dēlus atdeva radiniekiem, bet meitas – klostera bāreņu patversmei. Gabrielai tas bija ārkārtīgi smags trieciens: viņa, kas savu tēvu gluži vai dievināja, tagad saprata, ka viņam nemaz nav vajadzīga. Meitene mācījās slikti, ienīda rokdarbus, pastāvīgi bija drūma un nikna uz visu pasauli. Vēlāk viņa sev aizliedza ne tikai runāt par patversmē pavadītajiem gadiem, bet pat tos atcerēties.

ChanelPēc patversmes Gabriela kā nabadzīga bārene tika iekārtota šuvēju skolā. Vēlāk viņa bez īpašiem pūliņiem atrada darbu un kļuva par šuvēju gatavu apģērbu veikalā. Un drīz vien Mulēnā, garnizona pilsētiņā, iemantoja lielu popularitāti oficieru vidū. Tie viņu bieži aicināja uz kafēšantānu La Rotonde. Reiz Gabriela, noklausījusies kārtējās dziedātājas priekšnesumu, paziņoja: «Pat es varētu nodziedāt labāk!» Balss viņai gan nebija sevišķi spēcīga, toties temperaments – izcils! Cerībā kļūt par aktrisi Gabriela sāka dziedāt.  Oficieriem sevišķi patika divas viņas dziesmiņas: Ko Ko Ri Ko (“Kikerigū”) un Qui qua vu Coco (“Vai kāds nav redzējis Koko” – par mazu noklīdušu šuneli). Viņi Gabrielu sauca “mūsu mazulīte Koko”. Viņa pati savu iesauku izskaidroja citādi: “Tēvs mani ļoti mīlēja un sauca par cālīti (franču val. – coco).”

Chanel
Gabriela Šanele ar pašas darinātu cepurīti. 1929.

Vīrieši viņas dzīvē

“Vienmēr, kad iemīlējos, es pilnībā nodevos savām jūtām. Tomēr tad, kad nācās izvēlēties vai nu vīrieti, vai tērpus, es izvēlējos tērpus. Darbs man savā ziņā bija narkotika. Tomēr es šaubos, vai bez vīriešu palīdzības būtu kļuvusi par tādu Šaneli, kādu tagad pazīst visi,” Gabriela pati reiz atzinās.

Chanel
Gabrielas Šaneles agrīnie modeļi. Svārki tiem laikiem ir diezgan īsi.

Patiesi, viņa talantīgi un nekautrēdamās izspieda savus pielūdzējus gluži kā citronus. Viņu naudu un sakarus, slavu un ietekmi viņa izmantoja kā pakāpienus ceļā uz pirmām kārtām jau pārticību. Viņa kaunējās par savu nožēlojamo bērnību un paniski baidījās no nabadzības. Katrs no viņas vīriešiem ir nospēlējis savu lomu viņas dzīvē un karjerā.

Chanel
Mazās melnās vakarkleitas skice. 1926.

Pirmais viņas izdevumu segšanu uzņēmās visai turīgais virsnieks Etjēns Balzāns. Viņš viņu iemitināja savā muižā Ruaijo. Viņš iemācīja viņu turēties seglos. Viņa aizrāvās ar zirgiem. Un speciāli izjādēm izgudroja īpašu kostīmu, pirmo Šaneles kostīmu: pansionāta audzēknes formas tērpam līdzīga kleita, kaklasaite un maza cepurīte – kanotjē – bez jebkāda rotājuma. Tomēr galvenā Gabrielas nodarbošanās līdztekus jāšanai bija laika nosišana. Tas viņai apnika. Vēlāk, kad darbs jau bija kļuvis par viņas būtības sastāvdaļu, Gabriela teica: “Mani nekas cits nenogurdina tik ļoti kā atpūta.” Izbaudījusi visus dzīves priekus, uz kādiem vien var cerēt sava pielūdzēja uzturēta sieviete, kura saņem tikai to, ko viņš var atļauties tai dot, Gabriela sāka sapņot par savu pašas uzņēmumu. Kaut vai par cepuru darināšanu. Kļūt patstāvīgai, pašai pelnīt sev naudu, nekad vairs nepieredzēt nabadzību! Balzāns viņai atvēlēja savu vecpuiša dzīvokli Parīzē. Tur Koko sāka darināt dāmu cepures. Par pirmajām viņas klientēm kļuva Etjēna bijušās mīļākās, pēc tam – viņu draudzenes. Drīz vien uzņēmumu varēja paplašināt, bet tam bija nepieciešama nauda. Balzāns to nedeva, jo draudzenes vēlmi uzskatīja par kaprīzi.

Chanel
Divdesmitā gadsimta divdesmitie gadi.

Cepuru veikals, pirmie saloni

Un tad Gabriela brašo Etjēnu nomainīja ar viņa paziņu – bagāto angli Artūru Kepelu, kuru draugi sauca par Boju. Tas 1910. gadā Parīzē mīļajai Šanelei nopirka cepuru veikalu: sapņiem taču bija jāpiepildās! Bojs iemīlējās Gabrielā un sāka viņai palīdzēt. Pēc trim gadiem modes saloni tika atvērti prestižajos Francijas kūrortos – Dovilā un Biaricā, kur atpūtās aristokrāti. Tieši tur veikali “Šaneles modes” guva pirmos panākumus.

Chanel
Par manekenēm Šanele labprāt izvēlējās jaunas sievietes no labām ģimenēm, piemēram, emigrējušo krievu muižnieku meitas. Tā kā vajadzēja ātri pārģērbties, manekenes lielākoties valkāja halāta tipa kleitas.

Drīz vien vispārpieņemts kļuva uzskats, ka dāma, kuras garderobē nav graciozo Šaneles cepurīšu, ir bezcerīgi atpalikusi no modes. Tās tikai bija cepurītes! Katra tika modelēta speciāli konkrētai klientei, ņemot vērā sejas īpatnības, matu krāsu, profila līniju.

Gabrielas pretenzijas kļuva vēl lielākas. Nu viņa sapņoja par iesaistīšanos modes pasaulē.  Taču apģērbu šūšanai no tradicionālajiem materiāliem nepieciešama licence. Tās Gabrielai nav. Toties ir vēlēšanās un fantāzija. Vecu svīteri viņa pārtaisīja par kleitu. Un vēlāk paziņoja: “Manas mantas pamats ir vecs svīteris, kuru es uzvilku Dovilā, kad tur bija auksti.” 1913. gadā Šanele piedāvāja pirmos sauļošanās tērpus un peldkostīmus.

Chanel
Šanele vakarkleitā. Autore arī pati bija laba manekene.

Pirmais pasaules karš, strīds ar Puarē

Pirmā pasaules kara laikā Gabriela radīja ērtus sieviešu apģērbus, šuva medicīnas māsu  formas tērpus un… ar saviem darinājumiem “protestēja” pret slavenā kuturjē Pola Puarē izteikumiem – viņš taču bija centies visiem iestāstīt, ka Šanele sievietes ģērbjot kā istabenes. Viņa gan saprata, ka sievietēm kara laikā ir vajadzīgi praktiski apģērbi, nevis Puarē rišas un kruzuļi.

Kara gados pie laba auduma tikt nebija viegli. Gabriela sāka strādāt ar džersiju – materiālu, kuru pirms viņas vēl neviens un nekad sievietes garderobei nebija izmantojis. Šanele modi radīja pati, no jauna, neraizēdamās par to, kas ir vai nav pieņemts. Jā, audums burzījās, nepakļāvās, meta  krunkas. Panākt, lai tas piegulētu figūrai, nebija iespējams. Labi, tātad jostasvietas nemaz nebūs. Šanele sev pašuva jaku – truakāru (franču val. – “trīs ceturtdaļas”). Būtībā tas bija pusmētelis ar uzšūtām kabatām. Pēc tam parādījās slavenā šemizjē – kleita bez jostasvietas, bet ar šalli ap gurniem un vīriešu virskrekla krādziņam līdzīgu apkakli.

Chanel
Šanele tilla vakarkleitā, ko rotā zelta mežģīnes un indiešu ornamenti.

Varētu domāt, ka modes biznesam kara laikā nav nekādu izredžu. Taču francūzietes par labāko līdzekli pret sarūgtinājumu uzskatīja jaunu pirkumu. Piemēram, cepuri vai kleitu. Tāpēc Šaneles veikals Dovilā, kur pulcējās bēgļi, darbojās visnotaļ veiksmīgi. Koko piedāvāja sievietēm jaunumus. Tā kā Gabrielai pašai ne sevišķi piestāvēja kleitas, kas izcēla vidukli un kuplās krūtis, turklāt tērpi, kas tolaik skaitījās moderni, neļāva brīvi kustēties, viņa izgudroja pilnīgi oriģinālus tērpus, daudzus apģērba gabalus patapinot no vīrieša garderobes. Piemēram, jūrnieku kreklu ar dziļu izgriezumu un platu atlokāmu apkakli vai žokeju stila ādas jaku. Šaneli vienmēr iedvesmoja tas, kas bija ērts un piestāvēja viņai pašai.

Chanel
1. Sporta tērpa skice. 1929. un 2. Pludmales ansamblis – ņieburs un bikses ar lencēm. 1930.

Gabriela mīlēja Boju un cerēja kļūt par viņa sievu. Taču viņš nemaz nedomāja viņu precēt, jo  vēlējās saradoties ar dižciltīgu ģimeni. Viņš sāka Gabrielu krāpt, viņa pievēra acis,  izlikās neko nemanām. 1918. gadā viņš  Gabrielai paziņoja, ka precēsies ar lorda Listera meitu. Koko viņam piedeva un – vēl vairāk – uzšuva viņa izredzētajai brīnišķīgu kleitu. Gadu vēlāk, tieši pirms 1919. gada Ziemassvētkiem, Artūrs gāja bojā autokatastrofā. Šo traģēdiju Gabriela pārdzīvoja smagi. Pēc mīļotā cilvēka nāves viņa kliedza: “Es visas sievietes ietērpšu melnā!” un šo solījumu arī izpildīja vēlāk, ievedot modē melno krāsu un slaveno mazo melno vakarkleitu.

Chanel
1. Trīsdaļīgs ansamblis. 1935. un 2. Tumšzils kostīms ar baltu apmali. 1938.

Lielkņaza palīdzība un Chanel №5

Palīdzību Koko saņēma, protams, no vīrieša. Biaricā viņa iepazinās ar lielkņazu Dmitriju  Romanovu, Nikolaja II brālēnu un Aleksandra III brāļa dēlu. Iznesīgs, izskatīgs, pievilcīgs, slavens (viņš bija piedalījies Rasputina slepkavībā, aizbēdzis no Krievijas, lai glābtos no imperatores dusmām, un līdz ar to izglābies arī no drošas bojāejas 1918. gadā) jauns cilvēks. Tolaik viņam bija 26 gadi. Viņai bija 37. Nu un tad? Viņš bija ar viņu aizrāvies, viņai nekas nebija pretī…

Tieši lielkņazs Gabrielu iepazīstināja ar parfimēru Ernestu Bo, kura tēvs reiz bija pildījis imperatora ģimenes pasūtījumus. Savas smaržas… Kaut kā tāda taču vēl nevienam nav bijis! Šanele nolēma: tās būs “smaržas sievietei un smaržos kā sieviete”. Ernests Bo viņas izvēlei piedāvāja vairākus paraugus. Viņa izraudzījās to, kuram bija piešķirts numurs 5, un palūdza tikai pievienot mazliet maijpuķīšu aromāta. Jaunās smaržas Koko nosauca par Chanel un šim nosaukumam pievienoja izmēģinājuma flakona kārtas skaitli. Aromātu veidoja vairāk nekā 80 ingredientu! Tā kā tolaik bija pieņemts, ka dāmām jāsmaržo pēc kaut kā viena un konkrēta – rozes, jasmīna vai vijolītēm, tā jau bija īsta revolūcija. Turklāt Koko atteicās no tajā laikā modernajiem pārmērīgi grezniem krāsaina vai matēta stikla flakoniem un izvēlējās paralēlu taisnstūru formas flakonu no caurspīdīga kristāla bez jebkādiem rotājumiem. Vienkāršais, bet elegantais flakons, oriģinālais nosaukums un unikālais aromāts savu uzdevumu izpildīja: savaldzināja ne tikai Franciju, bet visu Eiropu un pēc tam arī Ameriku. Nu Koko bija bagāta un slavena.

Chanel
1. Šanele džersija kostīmā. un 2. Šanele garajās biksēs.

Djagiļevs, Stravinskis un citi

Lielkņazs Dmitrijs Šaneles Modes namā ieveda krievietes – klientes un arī manekenes, daiļas, turklāt dižciltīgas jaunas sievietes. Augstāko aprindu rautos viņas reklamēja Chanel tērpus.

Šanele labprāt un uz līdztiesības pamatiem uzturēja kontaktus ar saviem jaunajiem paziņām: Pablo Pikaso, Žanu Kokto, Sergeju Djagiļevu. Slavenās “Krievu sezonas” viņu iedvesmoja uz “krievu kolekcijas” radīšanu.

Chanel
1. Šanele mētelī ar kažokādas apkakli. un 2. Šanele džersija kostīmā.

Viņu valdzināja talantīgi vīrieši. Ar avangardisko komponistu Igoru Stravinski viņu saistīja īsta kaislība. Viņa bieži aicināja “Svētpavasara” autoru (turklāt kopā ar sievu un četriem bērniem) uz savu ārpilsētas savrupnamu. Viņi muzicēja, laiku pa laikam atraudamies no mūzikas, lai pamīlētos… Galu galā komponista sieva jutās nogurusi no šīm “mūzikas nodarbībām” un ģimene viesmīlīgo Šaneles namu pameta.

Savos romānos ar lielkņazu Dmitriju Romanovu un komponistu Stravinski Gabriela smēlās iedvesmu neparastu lietu radīšanai: divdesmitajos gados viņa ar krievu izšuvumiem rotāja mēteļus, kleitas un blūzes. Parādījās arī krekliņi à la russe. Izšuvumus spodrdūrienu tehnikā darināja nabadzībā ieslīgušās krievu emigrantes un pat cariskās dinastijas atvases, Dmitrija Romanova radinieces.

Chanel
Šanele arī piecdesmit gadu vecumā labprāt pozēja kā modele. No rotām viņai visvairāk patika pēc grāfa di Verdura skicēm darinātas ar ziloņkaula krāsas laku un daudzkrāsainiem kristāliem klātas platas metāla rokassprādzes.

Vestminsteras hercogs un vīrišķīga tipa kostīmi

Mademoiselle (nu jau Šanele bija tikusi pie tādas iesaukas) ar vislielāko prieku rakņājās pa  vīriešu garderobēm. Liktenis viņai deva iespēju pamatīgi izpētīt angļu kostīmus.

Ap to laiku, kad Anglijas visbagātākais un ekstravagantākais pērs Vestminsteras hercogs Hjū Ričards Artūrs satika Koko Šaneli, viņš bija jau otro reizi šķīries. Un iemīlējās slavenajā francūzietē. Hercogs viņai uzdāvināja tādas dārglietas, ar kādām nevarēja lepoties pat Anglijas karaliene, milzīgu namu Londonā… Šis sakars ilga 14 gadus. Un atkal Koko gaidīja, kad beidzot viņai tiks piedāvāta roka un sirds. Taču nesagaidīja: hercogam bija vajadzīgs mantinieks, bet Šanele bija neauglīga… 1930. gada pavasarī viņas augstdzimušais mīļākais paziņoja, ka ir saderinājies ar citu.

Glābiņu viņa atkal atrada darbā. Hercoga dāvinātās dārglietas viņu iedvesmoja uz rotaslietu radīšanu. Koko bija pirmā, kas savos izstrādājumos kombinēja dabiskos un mākslīgos dārgakmeņus, ieviesa vienkāršas precīzas līnijas. Un ieteica sievietēm nēsāt nevis dabiskās, bet mākslīgās pērles. Turklāt, parakņājusies pa “angļu garderobi”, sāka modelēt vīrišķīga piegriezuma žaketes, sportiska tipa mēteļus un blūzes, vestes ar smalkām svītriņām, jātnieču kostīmus, svīterus. Viņa feminizēja visus vīriešu fasonus. Shanel stila pamatprincipi bija komforts un elegance. Aproču pogas uz sieviešu blūzes manšetēm – lai varētu uzrotīt piedurknes, sarkana odere melnai somiņai – lai būtu vieglāk atrast pūdernīcu.

Chanel
1. Šanele un manekene mēteļos ar kažokādas apdari un piedurknēm līdz elkonim. un 2. Šanele un manekene šifona kleitās. 1957.

Otrais pasaules karš, bīstamie sakari, Šveice

Viņai bija jau pāri 50, kad sākās Otrais pasaules karš. 1939. gadā Šanele aizvēra savus ienesīgos veikalus un Modes namu. Sākās arī viņas kārtējais romāns – šoreiz ar vācu diplomātu baronu Hansu Ginteru fon Dinklāgi, sauktu par Spatz (vācu val. – “Zvirbulis”). Viņai tāpat kā daudziem citiem nebija ne jausmas par to, ka apburošais diplomāts īstenībā ir vērmahta pulkvedis un  spiegs, kas ārzemēs pilda SS izlūkdienesta šefa Valtera Šellenberga uzdevumus. Pēc Francijas atbrīvošanas Mademoiselle tika arestēta, bet jau pēc dažām stundām atbrīvota un saņēma atļauju emigrēt, tikai atstājot neaiztiktus savus banku kontus. Paķērusi līdzi “Zvirbuli”, viņa aizbrauca uz Šveici un iekārtojās uz dzīvi Lozannā. Pēckara gados viņa bieži apciemoja Parīzi. Reiz, konkrēti 1947. gadā, vērojot, kā Diora kleitā tērpta dāma defilē pa Elizejas laukiem, acīmredzami baidīdamās dziļāk ievilkt elpu, Šanele atļāvās ironisku komentāru: “Paskatieties, cik smieklīgi izskatās sievietes, kas valkā tāda vīrieša radītu apģērbu, kuram nekad nav bijis nevienas sievietes, bet kurš pats sapņo kļūt par sievieti!”

Chanel
1. Modele tvīda kostīmā. Divdesmitā gadsimta piecdesmitie gadi, 2. Modeles Šaneles tērpos. 1962. un 3. Šanele un aktrise Romija Šneidere tvīda kostīmos. Divdesmitā gadsimta sešdesmitie gadi.

Nicināšana un piedošana

1954. gadā viņa atgriezās, savu lēmumu izskaidrodama tā: “Es vairs nespēju noskatīties, par ko Parīzes haute couture ir pārvērtuši tādi dizaineri kā Diors un Balmens.” Koko parādīja savu jauno kolekciju. Taču tā neguva atzinību: franči nespēja Šanelei piedot sakaru ar nacistu. Citam šādā gadījumā nolaistos rokas un atliktu vienīgi padoties, bet Mademoiselle spītīgi veidoja aizvien jaunas kolekcijas. Un padevās franči, bet pēc tam visa pasaule. Gan Vecās, gan Jaunās pasaules modes dāmām katrā ziņā vajadzēja tikt pie tvīda kostīma, mazās melnās vakarkleitas, kvadrātiem nošūtas pleca somiņas, visslavenākajām smaržām un eleganta bikškostīma.

Chanel
Šanele Rue Cambon apartamentos. Fotogrāfa Sesila Bitona zīmējums.

Kas viņai patika un kas nepatika

Koko Šanele ir veidojusi kostīmus dažām Holivudas filmām, viņas pastāvīgās klientes bija Marlēna Dītriha un Grēta Garbo. Koko varēja kļūt par neskaitāmās amerikāņu filmās izmantotu tērpu autori, taču uzskatīja, ka Holivuda ir “sliktas gaumes galvaspilsēta”, un tāpēc neskaitāmus piedāvājumus noraidīja.

Gabriela Šanele kategoriski iebilda pret sieviešu siluetiem, kas jau bija kļuvuši par vizītkarti tādiem modes namiem kā Christian Dior un Cristobal Balenciaga. Viņa uzskatīja, ka piegriezumam jābūt vienkāršam un jebkurai lietai – praktiskai. Elzu Skjaparelli Šanele konsekventi sauca par “to itālieti”. Abu dāmu uzskati par modi bija diametrāli pretēji. Skjaparelli par galveno uzskatīja epatāžu un attiecīgi deva tai priekšroku, turpretī Šaneles trumpji bija praktiskums un vienkāršība. Turklāt viņas praktiskums un vienkāršība izcēlās ar ārkārtīgu eleganci.

ChanelViņai nepatika sievietes, kuras centās izskatīties līdzīgas vīriešiem, cīnījās par līdztiesību un kuru skaits emancipācijas un feminisma laikmetā nemitīgi vairojās. Sievietes-zēna tips, tas ir, viņas pašas tips, tomēr bija sievišķīgs – izaicinoši, pat provokatīvi sievišķīgs. Arī skatēs viņa ieviesa savu stilu.

Piecdesmitajos gados bija pieņemts, ka manekenes pa mēli defilē, kārdinoši šūpodamas gurnus. Turpretī Chanel meitenes kā putni izspurdza uz podija un tad apstājās pretī skatītājiem gluži kā iemietas, ļaujot viņiem kārtīgi aplūkot modeli un pat pataustīt drānu.

Gabriela nomira 1971. gada 10. janvārī Parīzē, viesnīcas Ritz numurā. Klusi aizgāja citā pasaulē, šeit atstādama lakoniskus kostīmus, revolucionārus atklājumus un padomus saviem domubiedriem.

…Viņa sevi sauca par “lietišķu sievieti”, bija darbspējīga un enerģiska. Bieži vien ciniska, rupja un augstprātīga. Viss viņai tika piedots. Viņa taču bija neatkārtojamā Koko Šanele. Dižā Mademoiselle.

Chanel
Smaržas Chanel N5.
No Comments Yet

Comments are closed

MEDIA PARK LATVIJA
Ģertrūdes iela 20, Rīga
+371 67311333
mpb@mpb.lv

FOLLOW US ON