Natālija Jansone: „Vienmēr turos nulles līmenī…”

Nataļja Voronova

Fotogrāfijas: no Natālijas Jansones personīgā arhīva, Oļegs Zernovs (Target Studio), Ļena Ņeženceva

Natalija Jansone
Natālija Jansone. 2017.

Viņa ir stalta un eleganta, smaidīga un laipna. No viņas strāvo noteiktība un pastāvīga gatavība palīdzēt.  Viņa ir apdomīga un nesatricināma. Karstasinīgais raksturs tiek  rūpīgi iegrožots. Viņa ir modele, dizainere, korejiešu valodas skolotāja. Natālija Jansone.

Visu mūžu viņai bijušas trīs aizraušanās, pareizāk sakot, trīs sapņi – Austrumi, turklāt Tālie Austrumi, apģērbu veidošana un psiholoģija. Šie sapņi kaut kādā veidā pārtapa cits citā, sadzīvoja. Pēc tam izkristalizējās pats galvenais… Un visu mūžu viņa ir mīlējusi brīnumaini smalkās, dziļi poētiskās korejiešu sidžo un japāņu hoku. Taču par visu pēc kārtas.

„Esmu dzimusi Sibīrijā!”

Tiklīdz piedzimu es – visa pasaule atvērās man:

augstu gaisā dunēja debess, milzu zeme zaigoja…

Vai gan var aizmirst šo velti tik brīnumbagāto?

Natālija piedzima Krasnojarskā-26 – tā saucamajā slēgtajā pastkastītē: viņas tēvs ārsts onkologs bija „piestiprināts” atomsistēmai. Viņa bija mierīgs bērns. Atšķirībā no vienaudzēm ar lellēm nespēlējās.

– Daudzi domā, ka apģērbu dizaineri visi bez izņēmuma bērnībā „pucējuši” lelles, – saka Natālija. – Es to nedarīju. Un vispār ar lellēm nespēlējos. Mēs kopā ar kādu puiku pastāvīgi no kaut kādām mazītiņām detaļām būvējām mājas un pilsētas. Tajās mums dzīvoja zaķi, suņi, kaķi un citi rotaļlietu dzīvnieki.

Pēc tam Natālijas tēvu pārcēla uz citu objektu.

– Bija domāts, ka tā būs Černobiļa, taču Pripetē tolaik nebija krievvvalodīgās skolas, – stāsta Natālija.  – Tētis atteicās. Un viņu nosūtīja uz Sosnovijboras pilsētiņu netālu no Ļeņingradas. Tur skolu arī pabeidzu.

Natalija Jansone
Natālija piedalās sacensībās mākslas vingrošanā Slancos (Ļeņingradas apgabals), lai iegūtu pirmo sporta klasi pieaugušajiem. 1980.

Viņa nodarbojās ar mākslas vingrošanu, sasniegums: sporta meistara kandidāte.

– Blakus trenējās džudisti, – atceras Natālija. – Man ļoti patika viņu tērpi, klanīšanās, rituāli. Pēc tam es reiz televīzijā redzēju japāņu demonstrējumus: viņiem  bija pieres apsēji ar hieroglifiem… Vēlāk uzzināju, ka šie apsēji nav nekādas brālības simbols, bet gluži vienkārši sargā no sviedru iekļūšanas acīs. Taču mani šīs zīmes, cilvēki, viņu kultūra saintriģēja… Man vienmēr ir patikušas japāņu un korejiešu sieviešu leļļveidīgās sejiņas.  Un man vienmēr ir šķitis: es kaut kādā neaptveramā veidā esmu Austrumiem tuva.

Reizē viņa ļoti vēlējās skaisti ģērbties. Pēc astotās klases, ražošanas prakses (skolas remonts)  laikā Nataša no audumu atgriezumiem sev pašuva svārkus un krekliņu Francijas karoga krāsās. Šajā tērpā ieradās skolā un visus satrieca. Viena no prakses kuratorēm iesaucās: „Tu taču izskaties kā no modes žurnāla!” Un tādējādi iesēja sapni par modeles karjeru. Trešā Natašas aizraušanās bija psiholoģija.

– Mani interesēja cilvēku attiecības, kāpēc vieni var sadzīvot kopā, bet citi ne, kādi ir tās vai citas rīcības motīvi, – teica Nataša. –  Es izlasīju daudz speciālās literatūras grāmatu… Kad pienāca laiks izvēlēties augstskolu, sāku interesēties, kur psihologs var strādāt. Izrādījās, ka, piemēram, rūpnīcā. Taču darbs no zvana līdz zvanam nav domāts man. Varbūt mācīties par modelētāju? Tad vispirms bija jāpabeidz mākslas skola. Bet man pūrā bija sporta zāle. Un tad es izvēlējos Austrumus. Turklāt man mīļās literatūras skolotājas dēls bija iestājies Ļeņingradas universitātes Austrumu valodu fakultātes  arābu nodaļā. Es izlēmu: Japāna un Ķīna vairāk  vai mazāk ir izpētītas, ir grāmatas, ir daudz publikāciju. Bet Koreja… Īsta terra incognita. Lūk, šo nezināmo zemi es apgūšu, atklāšu sev un citiem cilvēkiem! Un iestājos tajā pašā fakultātē. Specializācija – korejiešu valoda un literatūra.

Natalija Jansone
Celtnieku vienība. 1986.

Izaugsmes gadi

Atpūtas laikā Abhāzijā (tur bija universitātes vasaras nometne) Nataša iepazinās ar latviešu puisi. Viņi apprecējās, Natālija pārcēlās uz Rīgu. Ļoti ātri iemācījās latviešu valodu. Devās uz Ārlietu ministriju, kur paziņoja: „Tāda izglītība, kādu esmu ieguvusi es, diezin vai vēl kādam Latvijā ir. Arī pielaide slepeniem dokumentiem ir. Pieņemiet mani darbā!” Ministrijā bija pārsteigti gan par diplomu, gan par uzstājību. Un pieņēma. Taču tas bija laiks, kad notika šķiršanās no PSRS, un jaunās darbinieces galvenais uzdevums bija kamīnā dedzināt vecos padomju dokumentus. Vēlāk Natālijai darba vairs nebija: ar Ziemeļkoreju jau bijām sastrīdējušies, bet ar Dienvidkoreju draudzība vēl nebija nodibināta.

– Palīdzēja gadījums, – atceras Natālija. – Žurnāla Burda moden Latvijas pārstāvniecībā meklēja modeles. Ieteica mani. Es kļuvu par modeli. Taču man nemitīgi gribējās kaut ko mainīt, izlabot… Sirds ilgojās pēc Korejas, pēc visu cilvēku uztverē kaut kādiem mīklainiem, bet man tik saprotamiem hieroglifiem. Sazinājos ar sabiedrisko organizāciju Korea Foundation, kas apmaksāja pusotra gada mācības Seulas universitātē. Un atkal kā zivs ūdenī iejutos man tik mīļajā Korejas, tās valodas, dzejas un kultūras pasaulē. Bet reizē piestrādāju par modeli. Un pirku brīnumskaistus audumus, lietišķus kostīmiņus: es taču gatavojos strādāt Dienvidkorejas konsulātā.

Atgriezusies Latvijā, Natālija strādāja konsulātā, bet paralēli  veidoja savus apģērbus. Ieradās mājās pie pazīstamām šuvējām, kur viņas no Korejā pirktajiem audumiem kopā piegrieza un šuva tērpus. Pēc kāda laika, precīzāk, 1995. gada decembrī,  dienasgaismu ieraudzīja viņas pirmā kolekcija, kurai tika dots nosaukums Cukurs.

– Ak Dievs, tas bija traks kaut kādu personāžu, „cukuriņu” komplekts, – smejas Natālija. – Tur bija sarkana samta vīriešu žaketes ar kažokādas apkaklēm, caurspīdīgi svārki un spīdīgas bikses meitenēm, milzīgi pārliekami mēteļi… Un to visu pēc pazīstamās modelētājas Žanetes Auziņas ieteikuma es parādīju kopīgajā skatē tolaik modernajā bārā „Pulkvedim neviens neraksta”.

Kolekcijai bija panākumi: tie, kas vēlējās iegādāties kaut ko no šīs „trakās kolekcijas”, pat izveidoja rindu. Jautāja, kur var iegādāties. Bet tādas vietas nebija. Tātad vajadzēja telpu. Es to īrēju Vāgnera ielā. Un sāku veidot komandu, pirkt iekārtas… Izveidoju, sapirku.

Natalija Jansone
Seula. Dienvidkoreja. 1992.
Natalija Jansone
Seula. 1993.
Natalija Jansone
Natālija ar korejiešu modelēm. 1993.
Natalija Jansone
Fragments no plakāta ar Natāliju kā modeli. Seula. 1994.

Darbs bez gala

Es eju, eju, bet gala nav!        

Ievelku elpu un atkal eju, eju

Pa vasaras pļavu plašumiem.

Man vasaras pļavas – tā ir pati dzīve ar tās priekiem, grūtībām un to pārvarēšanu, – saka Natālija. Kad pēc ilgām pārdomām ir tapusi ne jau pati kolekcija, bet tās ideja, pirmie tēli, šis iznākums ir līdzīgs tam, ko savā dzejā apraksta Macuo Basē:

Pa kalnu taciņu eju.
Un pēkšņi jūtos tik labi:
Biezā zālē vijolītes.

Tā viens piepildīts sapnis – iepazīt Koreju – pārtapa citā sapnī, kļuva par atbalstu tam. Pateicoties austrumiem, radās neordināra modelētāja, bet pēc tam arī zīmols Natalija Jansone. Ar savu, nedaudz austrumniecisku seju. Apģērbi, ko veido Natālija un viņas komanda, ir lakoniski un atturīgi, taču vienlaikus tajos ietverta kāda apslēpta jēga. Šī elegantā vienkāršība ir godpilns ietvars sievietei un kaut kādā neaptveramā veidā atklāj viņas skaistumu un valdzinājumu. Vēl pavisam nesen viņa bija ļoti iemīļojusi  melno krāsu,  jo uzskatīja, ka tā,  tāpat kā baltā krāsa,  atklāj cilvēka būtību, akcentē tā neordināro un neatkārtojamo dabu. Šobrīd, kā atzīst Natālija, viņas favorīte ir visu toņu pelēkā krāsa. Un māksliniece joprojām dod priekšroku „vienkāršām” līnijām un formām.

Natalija JansoneUn atkal Austrumi

Eiropas Savienība 2006. gadā organizēja pasākumu  Get Way To Japan! Programmā bija Eiropas dizaineru konkurss, uz kuru tika uzaicināta Natālija. Tā viņas dzīvē pirmo reizi ienāca Tokija.

Pēc skates es godīgi šajā pasākumā nosēdēju faktiski līdz beigām, – atceras Natālija. – Domāju, kas par to, ka nevienam nekas nav iepaticies, neviens nav izrādījis interesei, bet arī tā taču ir pieredze… Pēkšņi, 20 minūtes pirms slēgšanas, pie manis pienāca  uzreiz četri japāņu klienti, tostarp  milzīgā universālveikala Odakyu Shinjuku pārstāvis. Bet izstādi jauc ārā, mani kopā ar manām mantām burtiski iznes hallē.  Pieklājīgie japāņi pacietīgi gaidīja, pēc tam sāka pasūtīt.  Rezultātā bija vēl 10 šādi braucieni.  Taču austrumu motīvi, kurus piedāvāju, viņiem nepatika. Viņi vēlējās eiropeiskus apģērbus. Un tos viņi no manis saņēma.

Natalija JansoneNatalija Jansone

Viņa burtiski peldēja atzinības pārpilnībā, darbs sāka iet kalnup. Izpildīja pasūtījumu veidot airBaltic un Baltic Taxi formastērpus, palielinājās klientu skaits… Taču Natālija ar zvaigžņu slimību nesasirga. Palīdzēja mīļie Austrumi.

Fazāns tā klaigā,

It kā pirmo zvaigzni

Būtu atklājis viņš.

Es diezgan drīz secināju, saka Natālija, ka labāk ir turēties nulles līmenī. Tad nav sāpīgi krist, un vienmēr ir kur augt. Lūk, šajā nulles līmenī es arī turos. Visu daru kā pirmo reizi: uzrunāju bērnu kā pirmo reizi, saku kā savulaik teicu „Sveiki! Man prieks, ka esi uzradusies.” Viss sākas no baltas lapas, katra kolekcija top kā pirmo reizi. Cenšos nekad nepadoties. Tā māca Austrumi.

Kaut krāšņās spalvas zudušas,
Ak, dzērve, spārnus izplet! –
Un atkal debess zilgme tevi sveiks… 

Natalija Jansone
Uniforma kompānijai Air Baltic. 2009.

Psiholoģija un filozofija

Šīs divas intereses Natāliju pavada visu mūžu. Viņa gribēja kļūt par psiholoģi. Divi piepildītie sapņi (Koreja un modeļu bizness) atbalstīja trešo. Darbā ar klientiem nepieciešama pacietība un jāpazīst cilvēku daba, jāpārzina psiholoģija. Un dizainere modelētāja, Austrumu pētniece Jansone devās apgūt psiholoģiju.

Natalija Jansone

– Drīz, pietika ar diviem semestriem, es sapratu, ka manas ar Austrumu filozofiju un ezotēriku saistītās domas tur ne visai patīk, – saka Natālija. – Turklāt vakara nodaļa prasīja laiku (man jau bija cita ģimene). Bet kas gan traucē nodarboties ar pašmācību? Tieši to arī daru: daudz lasu, domāju. Un, protams, kopā ar mani ir Austrumu dzeja. Nesen izlasīju nezināma autora sidžo, citēšu beigas: „Lai kur peldēšu, klaigādamas līdzi  lidos kaijas..” Tas taču ir par mani! Mīlot Austrumus, Koreju un Japānu, harmoniju meklēju Latvijā. Esmu šeit laimīga. Kas ir laime? Laime ir gluži vienkārši būt. Tas ir vienīgi mūsu lēmums būt laimīgam cilvēkam.

Natalija Jansone
Kolekcija „Rudens–ziema 2017/18”.
Natalija Jansone
Kolekcija „Rudens–ziema 2016/17”.

Nesen viņa kļuva par korejiešu valodas pasniedzēju Latvijas Universitātē. Un vislielākā balva viņai bija dialogs ar studentiem  semestra beigās: „Vai nākamgad jūs nāksiet?” „Nezinu, laika ir ļoti maz.” „Lūdzu…”

Viņa nevienu neielaiž savā privātajā dzīvē. Taču ar domām par to dalās.

– Mīļotais cilvēks nedrīkst būt par kruķi,–  ir pārliecināta Natālija. – Mīlošiem cilvēkiem ir jāiet blakus, nevis jābalstās vienam uz otru.  Jā, ir jāpalīdz, jo, palīdzot tuvākajam, mēs palīdzam sev. Vai tad tā nav? Labāk darīt tā, kā savā brīnišķīgajā sidžo raksta Čamgoks:

Kad  tavā mājā norūgs vīns, noteikti aicini mani. 

Kad manā mājā puķes uzplauks, es tevi saukšu.

Mēs lēni spriedīsim, kā bezrūpīgi simt gadus nodzīvot.

…Šai daiļajai sievietei, lieliskajai māksliniecei, burvīgajai filozofei, gluži vienkārši labam cilvēkam es vēlu (Macuo Basē japāņu hoku vārdiem):

Mulsās sirds nemieru visu

Skumjas itin visas

Lokanam vītolam atdod.

Natalija Jansone
Kolekcija ”Rudens–ziema 2017/18”.
No Comments Yet

Comments are closed

MEDIA PARK LATVIJA
Ģertrūdes iela 20, Rīga
+371 67311333
mpb@mpb.lv

FOLLOW US ON